Labās, sliktās akcijas un pusdienas par brīvu

Atbildes uz pirmo jautājumu kārtu, manuprāt, sanāca visai interesantas (bet pagaras). Tas tā ir arī šoreiz.

Jau rakstīs, ka Investoru Kluba un SEB bankas Investīciju spēle daudziem varētu būt pirmā saskarsme ar akciju investīciju pasauli. Protams, var pastrīdēties, vai šādam pirmajam kontaktam ir nepieciešama tik izteikta spēles atmosfēra. Tomēr galu galā tāpat labi var būt tas, ja vismaz daļai sabiedrības kaut vai šāda spēle liek aizdomāties par krāšanu un darīšanu to saprātīgā veidā.

Lai nu kā - ķersimies klāt pie nākamo iesācēju jautājumu kārtas.

Zema, piemēram, uzņēmuma akcijas cenas attiecība pret nopelnīto pati par sevi neliecina, ka šāds vērtspapīrs ir lēts un tiek tirgots ar atlaidi (un tā ir laba akcija). Bieži vien, ja kompānijai šāds, piemēram, Cenas pret Peļņu (jeb P/E) rādītājs ir zems, tad tam parasti ir arī kāds iemesls. Katrā ziņā šādu lētu akciju pirkšana nav gluži ieguldījumu veiksmes pamatā un kādam lēmumam tāpat būtu jābalstās uz padziļinātu plašāku kompānijas izvērtējumu. No otras puses, lielāku ienesīgumu negarantē arī atpazīstamība un kvalitāte.

Ļoti klasiski (bet atceroties arī visu iepriekšējo) varbūt varētu teikt, ka labas akcijas parasti jau tomēr ir uzņēmumu-tirgus līderu daļas. To, ka ierindas investoram vajadzētu ieguldīt tādos uzņēmumos, kuriem ilgākā termiņā varētu saglabāties konkurences priekšrocības, popularizējis V. Bafets. Pastāv arī viedoklis, ka investoram ilgtermiņa ieguldījumam labāk izvēlēties tādas kompānijas, ar kuru darbību viņš ir pazīstams. Protams, atkal - vienmēr aktuālais jautājums ir par kāda vērtspapīra iegādes un pārdošanas cenu. Šajā sakarā pats V. Bafets ir teicis, ka labāk tomēr ir pirkt lielisku kompāniju par labu cenu, nevis vienkārši jauku kompāniju par lielisku cenu.

Savukārt Greiems (jā, bieži sanāk citēt šos milžus, bet tā nu tas ir) ir teicis tā: “Ja klausāties finanšu TV vai lasāt lielāko daļu akciju tirgus publicistu, jūs varētu domāt, ka investēšana ir noteikta veida sports, karš vai cīņa par izdzīvošanu mežonīgā dabā. Taču investēšanā svarīgākais nav uzvarēt citus viņu spēlē. Investēšana nozīmē kontrolēt pašam sevi savā spēlē. Saprātīga investora izaicinājums nav atrast akcijas, kuru cena palielināsies visvairāk un samazināsies vismazāk, bet drīzāk novērst to, ka jūs pats esat savs ļaunākais ienaidnieks, pērkot par augstu cenu tikai tāpēc, ka Tirgus kungs saka “Pērc!”, vai pārdodot par zemu cenu tikai tāpēc, ka tirgus kungs saka “Pārdod!””.

Tādēļ, ka tas būs pārāk riskanti, ja kaut kas noies greizi! Un greizi kaut kas noteikti kaut kad arī noies!

Te prātā nāk slavenais teiciens par olām un to nelikšanu vienā groziņā. Bet kādēļ gan nelikt visas olas vienā groziņā? Tādēļ, ka, notiekot kādai nelaimei, tās visas tad tiks arī sasists. Daži pat saka tā: “neliekam visas olas vienā groziņā un visus groziņus vienā lidmašīnā”.

Viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais, veiksmīgas ieguldīšanas pamatprincipiem ilgākā termiņā ir tieši savu investīciju dažādošana jeb diversifikācija.

Risks un ieguldījumu atdeve parasti iet roku rokā. Tiesa gan, ir iespēja ar prātīgu diversifikāciju minimizēt šo risku. Piemēram, Nobela prēmijas ekonomikā laureāts Harijs Markovics, kura filosofija ir daudzu ieguldījumu plānu pamatā, teicis, ka finanšu pasaulē nav tāda lieta, kā pusdienas par brīvu. Vienīgā lieta šajās pusdienās, kas tomēr esot par brīvu, ir diversifikācija. Ar to tiek domāts, ka, uzbūvējot diversificētu portfeli, var samazināt risku un gūt daudzmaz mierīgāku naktsmieru – ideālā gadījumā bez būtiskas negatīvas ietekmes uz sagaidāmo atdevi.

Diversifikāciju problēmas mēdz būt pat zinošiem un pieredzējušiem investoriem. Proti, arī tiem galu galā to portfeļos mēdz būt vien dažas lielas investīciju olas, kuras nosaka portfeļa veiksmi vai neveiksmi, vai arī - visas investīciju oliņas tāpat ir saliktas vienā groziņā (piemēram, ir tikai vienas nozares uzņēmumu akcijas).

“ Ja esat tikpat labs akciju atlasītājs kā Vorens Bafets, jums noteikti vajadzētu koncentrēties tikai uz dažiem uzņēmumiem. Un, jā, ja esat tikpat izcils vadītājs kā Jensens Huangs [Nvidia šefs], jums vajadzētu uzticēties sev un savam uzņēmumam. Pārējiem no mums vajadzētu diversificēt savas pozīcijas - it īpaši, ja tā šķiet slikta ideja. Jo lielāks ir jūsu nesenais ieguvums un diversifikācija šķitīs neloģiskāka, jo svarīgāka tā izrādīsies,” ar padomu te neskopojas atpazīstamais The Wall Street Journal komentētājs Džeisons Cveigs.

Lai gan tā nav garantija pret zaudējumiem, lielākā daļa jomas profesionāļi piekrīt, ka tieši diversifikācija ir viens no pašiem nozīmīgākajiem faktoriem, lai ieguldītāji sasniegtu savus ilgtermiņa mērķus. Protams, var jau teikt, ka lielas likmes izdarīšana uz konkrētu vērtspapīru nozīmē, ka potenciāli guvumi labvēlīgā scenārija gadījumā būs lielāki, ja salīdzina ar kādu vidējo temperatūru. Tomēr tad ir jāspēj samierināties ar to, ka situācija vienmēr neattīstīsies tā, kā esi vēlējies, un kādā brīdī visu banku vari arī zaudēt un beigās palikt bezšā. Ja īpašumā ir divas akcijas, tad pastāv zināma iespēja – ja viena sabruks, otra var noturēties virs ūdens. Ar trim akcijām jau ir iespēja, ka vismaz vienai cena pat pieaugs.

Pirmajā daļā jau rakstīju (un to kāds var pārlasīt vēlreiz), ka vissvarīgākais ir sākt investēt un sākt to darīt pēc iespējas agrāk. Ja arī pieļaujam kļūdas, tad jaunība tam ir lielisks mirklis. Pateiktais varbūt īsti korekti nav. Tomēr samērīgi sāpīgas mācības beigās var būt tās pašas labākās.

Iesācējam nevajag kādu pārgudru ieguldījumu stratēģiju, kas sevišķi jau ātri un viegli apsola uzvest kaut kur Everestā. Liela kļūda, pirms tiek izveidots stabils ieguldījumu mugurkauls, būtu uzreiz izvēlēties kaut ko ļoti sarežģītu un nesamērīgi dzīties pakaļ kādiem karstiem ieteikumiem. Vismaz sākumā droši vien pārliecinoši lielākajai daļai (patiesībā arī turpmāk) vajadzētu izvairīties no ikdienas tirdzniecības, tirdzniecības uz parāda un ļoti spekulatīviem un/vai sev nesaprotamiem aktīviem.

Faktiski te ir jādomā par nupat apcerēto veco labo diversifikāciju. Globālu diversificētu zemu izmaksu portfeli būvēt kļūst arvien vienkāršāk (un daudzos gadījumos arī lētāk), kam palīdz biržā tirgoto fondu uznāciens. Piemēram, 35% portfeļa var ieguldīt zemu izmaksu ASV akciju indeksu fondā (kas pats par sevi seko līdzi diversificētam ieguldījumu kopumam), kur vēl 35% var tikt iepildīti līdzīgā starptautisko akciju fondā, bet atlikumu – virzīt droša obligāciju fonda virzienā. Šis būs garlaicīgi, bet, visticamāk, efektīvi. Pēc tam kādā brīdī drāmai un straujākai asinsritei, protams, var atvēlēt, teiksim, 10% no saviem ieguldījumiem.

Vēl viens svarīgs diversifikācijas aspekts, ko vajadzētu ņemt vērā iesācējiem (un atkal: ne tikai), ir savu ieguldījumu sabalansēšanu laikā jeb dzelžaini regulāra ieguldīšana.

Ja vērtspapīru cenu svārstības ir paaugstinātas un apkārtējais ziņu fons investoram sāk radīt arvien grūtāk kontrolējamu stresu, var augt iespējamība, ka investors pieļauj kādas ieguldījumu kļūdas. Tas var būt saistīts, piemēram, ar kādu pareizā ieguldījumu momenta ķeršanu vai atteikšanos ieguldīt vispār, lai gaidītu kādus it kā skaidrākus laikus, kas var nepienākt ļoti ilgi, ja vispār.

Ja tirgū cenas ir nokritušas, par jūsu iepriekš noteikto summu tiek nopirkts vairāk akciju nekā iepriekšējā mēnesī. Savukārt, ja tirgus ir pieaudzis, par jūsu naudu tiek nopirkts mazāk akciju. Šādā veidā iestatot savu portfeli tādā kā autopilotā, jūs sevi pasargājat no lielākas naudas iegāšanas tirgū tieši tad, kad tas šķiet visvilinošākais (bet patiesībā ir visbīstamāks), vai atturēšanās pirkt vairāk pēc tam, kad tirgus sabrukums ieguldījumus patiesībā ir padarījis lētākus (bet šķietami riskantākus).

Absolūti regulāras ieguldījumu procedūras rezultātam, ja izvēle tiek izdarīta par labu, piemēram, kopējā tirgus fondiem, vajadzētu teju garantēti būt vismaz apmierinošai. Tas nav nemaz tik maz, jo šāda prakse ieguldītāju attur koncentrēt savus darījumu gluži kā par spīti nepareizā laikā. Droši vien ar šādu ieguldīšanu netiks izcelta sapņainā lielā zelta čupa, lai gan lielākajai daļai investoriem būtu jānobriest tam, ka ieguldīšana drīzāk ir par stabilu maratona noskriešanu. Tikmēr kādi nervozi sprinti – sevišķi, ja investors pats neapzinās, kāds krājējs viņš īsti ir - šāda distancē parasti ne pie kā īpaši laba nenoved.

Ja ir izveidots mugurkauls, kas portfeļa ķermeni var nest ilgtermiņā, investors, atbilstoši savām prasmēm un interesēm, var sākt likt tam kaut ko klāt. Galu galā spekulācijām, lai kas tās arī būtu, investors var atvēlēt 5%, 10% vai pat dažos gadījumos, ja varēšana sagremot risku ir lielāka, 20% sava portfeļa.

Pēc Greiema domām, uzņēmīgo investoru (tiek, kas grib labāku atdevi nekā piedāvā tirgus vidēji) guvumi ir atkarīgi pamatā no laika un rūpēm, kādu vērtspapīru analīzei investors ir gatavs veltīt daudzu gadu garumā. Būtībā uzņēmīgā investora darbošanās ir pielīdzināma pilna laika darba slodzei. Tad nu tikai varbūt šis investors par to tiks arī atalgots. Greiems piebilst, ka ir redzējis, ka daudz vairāk naudas ir nopelnījuši un saglabājuši parastie cilvēki, kuru temperaments bijis piemērots investēšanas procesam, nekā tie, kuriem nav bijis šāda temperamenta, lai gan bijušas padziļinātas zināšanas par finansēm, grāmatvedību un akciju tirgus teoriju.

Jebkurā gadījumā investoram vajadzētu piedomāt šīm trim lietām (šis ir no Greiema grāmatas Saprātīgais Investors):

Nomērot visa šī kārtēja teksta garumu, izskatās, ka nākamajām atbildēm tomēr būs vajadzīga vēl trešā rakstu sērijas daļa. Tajā būs, piemēram, par to, kādas kļūdas parasti pieļauj iesācēji, un kā pieredzējuša investora domāšana var atšķirties no iesācēja.