Ir jau labi akcijas lielveikalos; vēl labāk – domāt par uzņēmumu akcijām

Ir arī redzams, ka jaunajiem akciju pasaules interesentiem radušies jautājumi par tās kārtību. Zemāk, neieslīgstot dažnedažādās niansēs (lai arī tās var būt svarīgas), apkopotas pārdomas par dažiem šādiem jautājumiem.

Jautājumi ir gana daudz, un atbildes sanākušas plašas un pagaras. Tādēļ šī būs šāda, visticamāk, divu rakstu sērijas pirmā daļa.

Džeks Bogls, Vanguard dibinātājs un indeksu fondu tētiņš, piemēram, teicis tā: “Ilgtermiņā akciju atdeve gandrīz pilnībā ir atkarīga no mūsu biznesu nopelnītās ieguldījumu atdeves. Lai gan ilūzija (īstermiņa cenas, ko mēs maksājam par akcijām) bieži zaudē saikni ar realitāti (uzņēmumu patieso vērtību), ilgtermiņā tomēr valda realitāte.”

Tad nu, protams, arī es teiktu, ka par godīgu atdevi garā ilgtermiņā var mēģināt uzskatīt šos 8-9% gadā. Automātiski, es tad arī teiktu, ka uzreiz jau ir jābūt uzmanīgam ar to, kas pārāk pārliecinoši piedāvā kaut ko virs šīs ilgtermiņa ASV akciju atdeves 8% līdz 9%.

Kļūsti ātri un viegli bagāts shēmas, ja nenotiek brīnums, būs kāds kļūsti nabagāks vai krietni bagātini nevis sevi, bet starpniekus variants. Vislabāk bagātam kļūt pakāpeniski un garlaicīgi, kas nozīmē, ka kaut kā ir jāapmāna savas smadzenes, kas arvien grib ātro tūlītējo kārdinājumu.

Tepat es gan piebilstu, ka visiem krājējiem jābūt uzmanīgiem arī ar to, kas tiem piedāvā kaut ko būtiski zem šīs 8-9% atdeves. No izaicinājumiem un saprātīga riska nav jābaidās, ko mēs diemžēl darām pārāk bieži. Tad nu ir klasika – mēģinot neiebraukt vienā grāvja malā, stūre tiek rauta uz dubļu purvu otrā ceļa pusē. Saliktie procenti (par tiem arī vēl varētu daudz parunāt) darbojas arī uz otru pusi. Ja arvien gūsti mazāku atdevi, tad sakrātā atšķirība no tā, kā tas varēja būt ar šiem 8-9% ir milzīga. Salikto procentu maģija tad pārvēršas par nepiepildītā potenciāla tirāniju. Krājējam ir jāpaņem godīga atdeve –, jā, nesasapņoties par daudz, bet arī - ne par maz!

Pāris vārdi par dividendēm. Uzņēmuma daļu īpašnieks var gūt atdevi no uzņēmuma vērtības pieauguma (situācijas, kad akcijas cena kāpj). Daudzi uzņēmumi savu nopelnīto kāda lielākā vai mazākā mērā mēdz izdalīt akcionāriem arī tā saucamajās dividendēs. Tā pēc savas būtības ir uzņēmuma peļņas izmaksa katram – kaut vai vienas akcijas – īpašniekam.

Kompāniju akciju cenu brīvā tirgū var iespaidot visdažādākās lietas – tās var būt ziņas par ekonomikas veselību, ģeopolitiku un paša uzņēmuma jaunumi. Piemēram, ja kāds uzņēmums ziņo par krietni mazāku peļņu vai pat zaudējumiem, tas galvas liek sākt kasīt tā akcionāriem. Daļa, piemēram, vēlas no šādām akcijām atbrīvoties. Tomēr, ja cena krīt daudz, citi savukārt tur, iespējams, jau sāk saskatīt atlaidi.

Akciju cenu var ietekmēt arī plaša spektra akciju mijēju emocijas. Piemēram, kāds, neko īpaši nezinot un klausoties, ko viņam saka kaimiņš, var sajusties, ka gar degunu laiž lielo peļņu un sāk pirkt, piemēram, Tesla akcijas. Būtība - ja akciju pircēju skaits ir lielāks par pārdevējiem, cena pieaug. Ja lielāks ir pārdevēju skaits, cena sarūk.

Patiesībā var teikt, ka visu šo svārstību rezultātā biržā ir redzams tāds kā kopējā pieņēmuma par uzņēmuma nākotnes vērtību fotouzņēmums.

Īstermiņa vērtspapīru cenas krietni vairāk ir balstītas uz tirgus dalībnieku viedokļiem, un tās var būt patālu no kādas daudzmaz godīgas vērtības. Savukārt ilgākā termiņā kompānijas aktīviem, peļņai un naudas plūsmām vajadzētu noteikt uzņēmuma vērtību jeb tam akciju virziena noteikšanā vajadzētu kalpot kā liela objekta gravitācijas spēkam.

Šeit pat prasās arī parunāt par klasisko investoru emociju ciklu. Proti, investoriem būtu ļoti svarīgi – pat izšķirīgi - saprast, cik ļoti viņu emocijas seko tirgum un kā šādas emocijas bieži liek viņiem rīkoties nepareizi. Par šo ciklu interesenti var palasīt šeit. Tas rāda, kā daudzi investori, pilnībā pretēji agrāk iecerētajam, savus vērtspapīrus uzpērk dārgi, bet pārdot lēti. Galu galā arī leģendārais investors Bendžamins Greiems ir vērsis uzmanību tieši uz emociju komponentes postošo ietekmi uz daudzu investoru atdevi vērtspapīru tirgū. Proti, “investora galvenā problēma un pat viņa ļaunākais ienaidnieks tiešām, visticamāk, ir viņš pats,” klāstījis Greiems.

Uzņēmumi pēc būtības pārdot produktus un pakalpojumus. Tomēr produktu cenai ar uzņēmuma paša vērtību saikne var būt ierobežota. Daudz tiešāka tā parasti ir izejvielu ieguvējiem un daudz mazāka (ja vispār) tā ir kaut vai jautājumā minētajiem degvielas tirgotājiem, ja bija domāti tās mazumtirgotāji.

Ja iegūsti naftu, viens ir pārdot tās mucu par 50 ASV dolāriem un otrs – par 100 dolāriem. Otrā gadījumā peļņa būs lielāka. Tomēr arī te var būt problēmas, ja cena ir pārāk augsta pārāk ilgi, un visa pārējā ekonomika to vairs nespēj panest. Tad sākas krīze un slikti būtu pat šādiem naftas ieguvējiem.

Šo var paskaidrot arī aptuveni tā: augot naftas cenai, investori sagaida, ka šīs nozares peļņa palielināsies, jo bieži šādu uzņēmumu fiksētās izmaksas būs palikušas iepriekšējā līmenī.

Jāņem vērā arī tas, kā veidojas, piemēram, patēriņa preču - Coca-Cola pudeles - cena. Ja tās cena aug, ne obligāti no tā labums ir ražotājam. Tirgū ir savi bezgala savstarpēji savijušies likumi, ko nosaka konkurence, pieprasījums, ražošanas izmaksas, veikalu uzcenojums. Te gan jāsaka, ka investori, protams, var meklēt tādu uzņēmumu akcijas, kuriem ir iespēja paaugstināt savu produktu cenu un vairāk vai mazāk rēķināties, ka patērētāji to turpinās tad pirkt tāpat. Tā ir liela priekšrocība.

Akciju cenu nosaka nevis produkta pašreizējā cena, bet gan investoru gaidas par uzņēmuma nākotnes peļņu. Plika produktu cenas paaugstināšana veiksmi nebūt negarantē. Dažkārt daudz svarīgāk ir augt, piemēram, aizņemt tirgus daļu.

Lai iemācītos spēlēt ģitāru, tā ir arī jāspēlē - tam ir jāpatērē laiks un enerģija. Arī ar krāšanas pasaules izprašanu nekas no gaisa pēkšņi un viegli galvā neiekritīs un tur nenosēdīsies. Tās ir prasmes – arī informācijas patērēšana -, kas ir jāattīsta. Tam var palīdzēt pats process – kvalitatīvas šādas informācijas lasīšana.

Es teiktu, ka ir jāpatērē uzticama informācija, kas tomēr nāk no kāda medija. Man, protams, tepat arī ļoti niez pateikt, ka visiem jālasa investoruklubs.lv! Augot šim medijam (un, cerams, tas tā būs), tas kļūs arvien kvalitatīvāks un nosegs plašāku tēmu loku. Visam pārējam, ja pašā pamatā ir tradicionāla medija satura patērēšana, vajadzētu būt vien niansētam vai izklaidējošam papildinājumam. Pretējā gadījumā kāda informācijas piramīda neizbēgami tiks būvēta otrādāk un apgāzīsies, ja vispār beigās atgādinās kādu daudzmaz sakarīgu būvi. Bez šāda medija tādi puskoka lēcēji beigās arī paliksim.

Lielie biznesa mediju, kurus katru dienu vairāk vai mazāk pārskatu es (un man ar to lielā mērā arī pietiek), ir The Wall Street Journal (WSJ), Bloomberg, Financial Times, Barron's un The Economist. Tomēr tā ir mana darba specifika, un ne katram tas ir vajadzīgs. Tas arī sev līdzi nesīs krietnas izmaksas.

Lielākoties bezmaksas vietne ir, piemēram, finance.yahoo.com. Tajā pieejami gan aktuālie tirgus dati, gan ziņas. Akciju un izejvielu cenu līknes var aplūkot arī Investing.com. Daži iesaka Google Finance. Savukārt par Eiropā pieejamiem biržā tirgotajiem fondiem labs informācijas avots ir www.justetf.com.

Jāņem arī vērā, ka vairāk ne vienmēr nozīmē labāk. Šobrīd, ņemot vērā viedtālruņu izplatību, sekot līdzi dažādiem jaunumiem un saviem ieguldījumiem var faktiski visu laiku. WSJ piebilst – ja cilvēkiem pārāk bieži saka, kā veicas ieguldījumu portfelim, pastāvot daudz lielāka iespējamība, ka viņi galu galā pieņems nepareizu finansiālu lēmumu, piemēram, kādi finanšu aktīvi tiks tirgoti nepareizajā laikā.

Mūsdienās tas kļūst arvien vienkāršāk. Viens variants Latvijas komercbankās ir atvērt ieguldījumu vai vērtspapīru kontu. Labs un nosacīti vienkāršāk pārvaldāms rīks ir ieguldījumu konts. Tā ietvaros var veikt vērtspapīru pirkšanas un pārdošanas darījumus. Šāda konta sāls ir tajā, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis no peļņas būs jāmaksā tikai brīdī, kad no ieguldījumu konta tiks izņemta lielāka summa nekā ieguldīta.

Ja ar to nepietiek, investori var sākt skatīties arī tālāk uz dažādiem citiem brokeriem. Tomēr ir nopietni jāpavērtē, vai visa krāšana tad nepāraug milzīgā spekulācijā, kas pašam beigās gluži vairs nav pa zobam. Un arī te svarīga sadaļa būs nodokļi. Būs jāpadomā par niansēm, kas palīdzēs šo jautājumu risināt (un tam būs jāvelta arī laiks).

Jāņem vērā, ka visi starpnieki grib nopelnīt no savu pakalpojumu piedāvāšanas. Kaut kam saprotamam un saprotamās, absolūti uzticamās platformās ir pārliecinoši jāveido ieguldījumu mugurkauls.

Visi finanšu eksperti arī runā par to, ka ir jāizvirza savs ieguldīšanas mērķis. Tāpat jāpadomā, cik daudz laika esi gatavs veltīt ieguldījumiem.

Es teiktu, ka vissvarīgākais ir sākt investēt un sākt to darīt pēc iespējas agrāk. Ja arī pieļaujam kļūdas, tad jaunība tam ir lielisks mirklis. Nupat pateiktais varbūt īsti korekti nav. Tomēr samērīgi sāpīgas mācības beigās var būt tās pašas labākās.

Sasniegt apmierinošu ieguldījumu rezultātu ir vieglāk, nekā domā lielākā daļa cilvēku. Savukārt sasniegt izcilu rezultātu ar teju ģeometriskās progresijas cienīgu tempu ir grūtāk, nekā šķiet. Problēma ar cilvēkiem šajā lauciņā mēdz būt, ka visi grib būt vismaz nākamie Voreni Bafeti. Ambīcija var nebūt slikta lieta. Tā var virzīt progresu, bet var arī radīt lielas problēmas, ja to nav ar ko pamatot un/vai nav vēlēšanās cītīgi strādāt, lai to tā pamatotu.

Investīciju pasaules vislielākā leģenda Vorens Bafets no 1964. gada līdz 2024. gadam bija guvis gandrīz 20% gada atdevi. Kaut kādi pieņēmumi par kaut ko tam tuvu, nemaz nerunājot par vieglas, drošas un vēl lielākas peļņas solījumiem, ir zinātniskā fantastika.

Šī mūsu Investīciju spēle ar iznomātu naudu var būt neliels ieskaits daļiņā no krāšanas pasaules, kas ir stimuls par šo jomu sākt interesēties jau plašāk un nopietnāk. Te gan nevajadzētu cerēt uz ciešu līdzību ar tam piemērotām vietnēm un aplikācijām. Un, runājot pavisam atklāti, spēļu atmosfēras sasaistīšanai ar investīcijām ir arī lielas negatīvas blaknes.

Te jāatceras, ka šī savā pamatā ir vien spēle ar akciju ieguldīšanas pasaules elementiem. Spēles termiņš ir ļoti, ļoti īss, kas nozīmē, ka izšķirošs faktors var būt kaut vai gandrīz plika veiksme. Šāds termiņš pats par sevi nozīmē, ka šī spēle nosliecas spekulāciju virzienā. Tāpat tas, visticamāk, tā būs arī ar kādu aktīvo tirdzniecību. Šajā spēlē pilnīgi noteikti var sevi izpaust sacensības gars ar pārējiem spēlētājiem, kas pie daudzmaz normālām ilgtermiņa investīcijām, uz ko lielākajai daļai tomēr vajadzētu tiekties, arī var būt kaitīga lieta.

To, gūstot kādas idejas, var papētīt (piem., lasot arī kādas grāmatas), lai gan akli bez savām domām to īsti praktizēt nevajadzētu. Risks ir, ka, akli sekojot citiem, tu patiesībā nezini, kāpēc tev portfelī vispār īsti ir kādi konkrētie vērtspapīri. Tas var nozīmēt, ka, piemēram, cenu samazināšanās rada lielu diskomfortu, kas mēdz novest pie nepareizu lēmumu realizēšanas.

Jā, ir pat fondi, kas savus ieguldījumus veic, balsoties uz investīciju jomas guru atskaitēm regulatoriem. Šāda veida stratēģijas, kas kopē kādu personu vai citu fondu stratēģijas, savas investīcijas veic ar būtisku laika nobīdi. Kopaina, kā citi tiek pie šādas savas bagātības, arvien, visticamāk, būs nepilnīga. Un te var piebilst: ja kaut ko Volstrīta varēs nopārdot mazajiem investoriem (dažādus modīgus fondus, instrumentus) un par to dabūt starpniecības maksu, tas garantēti, protams, tiks arī nopārdots.

Ja par kopēšanu, tad jau daudz labāk kopēt to, ko dara viss kopējais tirgus.

Pārliecinoši lielākajai daļai investoriem vispiemērotākais ieguldījums droši vien būtu tieši garlaicīgs ļoti zemu izmaksu kopējais indeksu fonds, kura mērķis ir kopēt visa biznesa kopuma akciju sniegumu. Tas tad investoriem sola to, kāds daudzmaz patiesībā, laikam ejot, ir kopējais ekonomikas pīrāgs jeb to, ko ir sagādājis kopējais tirgus (teiksim, 8% gada atdevi). Tam savukārt ilgākā termiņā vajadzētu atrasties tuvu tam, ko ir nopelnījuši uzņēmumi. Un te, ja kaut kas absolūti fundamentāli nemainās, tiem (uzņēmumiem) vismaz ASV vajadzētu turpināt tiekties nopelnīt.

Bet, jā, gribas taču vairāk un ātri! Kādi gan mistiski ilgtermiņā 7%-9% gadā. Tad jau, esot aktuālām mūsu cilvēku sugas visām iespējamām vājībām, sākas interesantās lietas. Interesanti pārāk bieži gan saprātīgas krāšanas (un tas nozīme: nebūt pārāk alkatīgam, bet vienlaicīgi arī nebūt pārāk bailīgam un nepaņemt par maz) lauciņā nozīmē finansiālo caurumu. Prūsijas ģenerālis un militārais teorētiķis Karls fon Klauzevics gudri teica, ka laba plāna lielākais ienaidnieks ir sapnis par perfektu plānu.