25 gadi, kas radīja stabilu pensiju sistēmu– un kāpēc reformas būtu kļūda

Šodien situācija ir pilnīgi cita. Pensiju 2. līmenis kļuvis par vienu no sistēmas balstiem, un tā iemaksu dinamika skaidri atspoguļo Latvijas ekonomikas un politikas attīstību. No sākotnējiem 2% iemaksas pakāpeniski pieauga līdz pat 8% 2008. gadā, taču finanšu krīze lika tās uz laiku samazināt atpakaļ līdz 2%. Turpmākajos gados valsts iemaksas pakāpeniski palielināja līdz 6%. Šogad tās samazinātas līdz 5%, vienu procentpunktu novirzot pensiju 1. līmenim ar solījumu 2029. gadā atgriezties pie 6% – apliecinot, ka ilgtermiņā 2. līmeņa kapitāls joprojām ir nozīmīga stabilas pensiju sistēmas sastāvdaļa.

Arī pensiju 3. līmenis piedzīvojis strauju izaugsmi, ko lielā mērā veicinājuši darba devēji. Pēdējo piecu gadu laikā mūsu klientu vidū darba devēju iemaksas pensiju 3. līmenī un uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā ir augušas par 87%, bet iemaksas tieši 3. līmenī – par 94%. Tomēr kopējais attīstības potenciāls joprojām ir ievērojams: Latvijā darba devēji veido tikai ap 15% no pensiju uzkrājumiem, kamēr Ziemeļvalstīs – 80% līdz 90%. Tas skaidri redzams arī makroekonomikas līmenī – Zviedrijā fondēto pensiju aktīvi sasniedz ap 115% no IKP, un valsts ar tikai 2% ES iedzīvotāju veido ap 13% no visu ES uzkrājošo pensiju aktīviem. Šis piemērs parāda, cik liels izaugsmes potenciāls Latvijai vēl priekšā.

Pirmajos pensiju fondu darbības gados kopējais līdzekļu apjoms un dalībnieku skaits bija neliels. Taču šodien uzkrājumi ir mērāmi miljardos eiro, un pensiju uzkrāšana kļuvusi par ikdienas finanšu paradumu. Arī sabiedrības attieksme ir būtiski mainījusies– cilvēki sāk krāt agrāk, izmanto automatizētas iemaksas un daudz aktīvāk seko līdzi saviem ieguldījumiem.

Privāto pensiju pārvaldnieku iesaiste vēl vairāk paātrināja sistēmas attīstību. Ja 2003. gada 7. janvārī pensiju 2. līmenī bija gandrīz 382 tūkstoši dalībnieku un aktīvu apjoms nepārsniedza 15 miljonus eiro, tad šodien aina ir pavisam cita: šī gada septembrī dalībnieku skaits pārsniedza 1,3 miljonus, bet aktīvu vērtība tuvojās 10 miljardiem eiro. Līdzīga izaugsme vērojama arī 3. līmenī – 2011. gadā tajā bija gandrīz 200 tūkstoši dalībnieku un ap 170 miljoniem eiro aktīvu, savukārt 2025. gada decembrī jau 436 tūkstoši dalībnieku un gandrīz 1 miljards eiro uzkrājumos. Šī dinamika skaidri parāda, ka pensiju uzkrāšana no nišas produkta kļuvusi par plaši pieņemtu un stabili augošu finanšu paradumu.

2000. gados pensiju plānu portfeļi bija būtiski konservatīvāki nekā šodien – likumdevēja noteiktie ierobežojumi sākumā ļāva akcijās ieguldīt tikai līdz 30%, tāpēc portfeļos dominēja vietējās obligācijas un citi zema riska instrumenti. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc agrīnie rezultāti nereti šķiet pieticīgi – plāni vienkārši nedrīkstēja uzņemties lielāku risku pat tad, kad tirgus apstākļi to atļāva. Situācija būtiski uzlabojās tikai 2018. gadā, kad likumā noteikto akciju īpatsvara ierobežojumu palielināja no 50% uz 75%, un pensiju plāni guva iespēju veidot ilgtermiņā ienesīgākus portfeļus. Tikai pēdējos piecus gadus līdzekļu pārvaldītāji var akciju tirgū ieguldīt brīvi, bez ierobežojumiem. Šodien pensiju plāni ir globāli, diversificēti un balstīti ilgtspējīgas investēšanas principos – ilgtspēja vairs nav niša, bet ierasta prakse līdzekļu pārvaldītāju darbā.

Arī dzīves cikla risinājumu ieviešana ir bijis nozīmīgs solis sistēmas attīstībā, jo tie automātiski pielāgo risku cilvēka vecumam, padarot uzkrāšanu vienkāršāku un efektīvāku. Vēl pirms 25 gadiem šāda pieeja Latvijā netika izmantota, taču šodien dzīves cikla risinājumi ir kļuvuši ļoti populāri. Spilgts piemērs tam ir SEB Nākamās paaudzes pensija: unikāls risinājums, kas tikai ar diviem jautājumiem un trīs klikšķiem pielāgo ieguldījumu stratēģiju klienta vecumam un pensijas mērķim.