Pārdodam uzvarētājus, bet turam zaudētājus

Šādā brīdī, kad nesenie guvumi pārvērtušies par zaudējumiem, par visai izplatītu kļūdu tiek uzskatīts tas, ka vērojama nevēlēšanās atzīt savas kļūdas. Proti, ir izplatīts tāds psiholoģisks fenomens, kad liela daļa cilvēku tā vietā, lai atklāti atzītu iespējamību, ka tiem varētu nebūt taisnība, jaunas informācijas priekšā, kas maina, iespējams, visu fundamentālo bildi un kas apdraud to vēl nesen pārliecinoši sludinātos viedokļus un pieņēmumus, mēdz uzcelt ugunsmūri. Tādējādi arī, piemēram, ieguldījumu portfelī netiek pieņemti lēmumi pat par kādām ļoti vajadzīgām izmaiņām, jo faktiski tā būtu sakāves atzīšana, ka agrāk nav izrādījusies taisnība. Rezultātā tipiska ir bilde, kad šādi investori tikai tādēļ, lai nevēlētos psiholoģiski atzīt šādu savu sakāvi, notiekošo vētru mēģina noignorēt. Šādos gadījumos bieži ir tā, ka investori pieturas, piemēram, pie akcijām-zaudētājām.

Būtībā dažādi pētījumi liecina, ka psiholoģiski daudz vieglāk ir pārdot aktīvus, ja to cena ir pieaugusi un nodrošina zināmu peļņu. Savukārt daudz grūtāk jau ir pārdot akcijas, kas nesušas zaudējumus. Tas nozīmē, ka šādā brīdī ir jāatzīst sava kļūda, ko ne visi spēj pietiekami laicīgi izdarīt. Faktiski tikai brīdī, kad investors fiziski pārdod zaudējumus nesošās akcijas un kad mīnusi uz papīra kļūst pavisam reāli, viņš atzīst, ka viņam nav bijusi taisnība. Tas investoram liek sajusties vientiesīgi un nožēlojami. Tas arī liek pārmest sev, ka tomēr ir bijuši daudzi faktori, kas likuši mudināt attiecīgo vērtspapīru pārdot jau daudz agrāk vai vispār neiegādāties. Neviens negrib nonākt šajā nepatīkamajā lomā. Tādējādi bieži labāk zaudējumu nesošās pozīcijas labāk tiek ignorētas, kas diemžēl mēdz novest pie vēl lielākiem zaudējumiem un ar laiku - sagrozītas izpratnes par kopējo situāciju. Galu galā tas var novest arī pie tā, ka ieguldījumu portfelī nosēžas konstanti sliktu sniegumu rādošu uzņēmumu akcijas, kas ilgstoši ir gluži kā svara bumba pie kājās pārējiem aktīviem portfelī.

Rezumējot – daudzi mazie, privātie investori labāk izvēlas pārdod tādus aktīvus, kuru cena ir pieaugusi (un ar to lepoties gan savā prātā, gan stāstīt citiem) un turpina gaidīt, ka piepildīsies kāds brīnums un šāds pieaugums skars arī to sapirktos bezcerīgos aktīvus. Tā faktiski ir pilnībā greiza pieeja ieguldīšanai - tiek izpārdoti uzvarētāji, bet paturēti zaudētāji. Angliski šis efekts – uzvarētāju izpārdošana un nespēja skatīties acīs zaudējumiem - tiek saukts par disposition effect. Ir pētījumi, kas liecina, ka ir 50% augstāka iespējamība, ka individuāls investors pārdos kādu akciju-uzvarētāju nekā tādu akciju, kas tam sagādā zaudējumus. Arī pēc tam dati ir visai nežēlīgi. Akcijām uzvarētājām biežāk turpina iet labi, bet zaudēji pamatā turpina atpalikt no tirgus.

Faktiski klasiski pie cenu kritumiem ir domāt: “Es pagaidīšu, kad kādas nopirktas akcijas cena atgriezīsies pie tās iegādes cenas. Tad es vismaz būšu pa nullēm”.

Protams, ir iespējama situācija, kad investoru masa kāda uzņēmuma akciju ir sodījusi nepamatoti, un tā pēc kāda krituma ātri atgūstās. Tomēr te gan jāteic, ka nav nekāda garanta, ka akcijas cena jebkad vēl sasniegs šādu līmeni. Turklāt, ja tas tā arī ir, tas var prasīt ilgu laiku. Tas nozīmē, ka ieguldījumu portfelim tiek piesietas šādas akcijas, kur citā gadījumā šos līdzekļus savukārt varētu mēģināt ieguldīt perspektīvākos uzņēmumos. Galu galā šādai investora ignorēšanas politikai ir negatīva ietekme uz kopējo investīciju atdevi.

Ir arī pētījumi, kas liecina, ka gan mazajiem investoriem, gan vērtspapīru profesionāliem ar pareiziem pārdošanas lēmumiem klājas daudz grūtāk nekā ar pareiziem pirkšanas lēmumiem. Faktiski – ja ir vēlme riskēt un aktīvāk tirgot konkrētus vērtspapīrus, tad pamatā ir jādara divas lietas – jāpērk un jāpārdod. Ja ar pirkšanas pusi mēdz būt daudzmaz OK, tad pārdošanas puse mēdz buksēt vairāk –, piemēram, materializējas jau minētais efekts, kad investori pārāk ātri pārdot akcijas uzvarētājus, bet spītīgi pieturas pie zaudētājiem pliki cerot, ka šādu vērtspapīru cena atkal kādā brīdī augs (tomēr konkrēta uzņēmuma akciju cena var vienmēr krist līdz nullei; šeit nav runa par kopējo tirgu, kas ilgtermiņā tiecas vien uz augšu) vai arī, kā minēts, cilvēku smadzenēs uzceltā ignorēšanas barjera sargā pret nepatīkamajām emocijām no kļūdas atzīšanas.