Pārdodam uzvarētājus, bet turam zaudētājus

Pasaules nozīmīgākajos akciju tirgos pamainījies noskaņojums. Piemēram, pasaulē lielākajā ASV akciju tirgū pagājušonedēļ vien cenas iespēja palēkties par 6.2%, ja vērtē Standard & Poor's 500 indeksa izmaiņu. Tādējādi ir bezgala daudz spriedumi par to, ka akciju izpārdošana un sliktāko scenāriju iespējamība vēl nesen tomēr ir bijusi pārspīlēta. No otras puses – palikusi arī milzīga nometne, no kuras tiek sludināts, ka šāds cenu atlēciens lāču tirgū (tas (cenu kritums no augstienēm vismaz par 20%) gan oficiāli nespēja materializēties) esot vien slazds.

Jau rakstīts par to, ka pandēmija pasaulē izcepa veselu lērumu ar jauniem investoriem. Esot ierobežotām tērēšanas iespējām, augot uzkrājumiem un vairāk laiku cilvēkiem pavadot mājās, daudzi uzņēmās vērtspapīru mīšanas priekus. Tas saskanēja ar ļoti dāsnu akciju cenu palielināšanos, kam šis gads norāva stopkrānu.

Ja ieguldījumu vērtība ceļo augstāk (kā ir arī iecerēts), investoru pašpārliecība mēdz pieaugt. Dažādi psiholoģijas pētnieki gan mēdz izcelt, ka kādā brīdī tas mēdz rezultēties jau par pārāk lielu pārliecību par savām spējām, piemēram, par to, ka investors spēj pareģot tirgu vai īpaši labi izvēlēties kādas konkrētas akcijas. Tiesa gan, kādā brīdī neizbēgami akciju cena atkal sāk sarukt, kas tad attiecīgi, visticamāk, pamatīgi patestē šādu investoru prātu uzbūvi. Arī tagad, domājams, visai daudzu investoru portfeļos parādījusies vai pat dominē sarkanā krāsa. Turklāt jāņem vērā, ka straujāk rukusi daudzu agrāk pašu populārāko akciju cena.

Šādā brīdī, kad nesenie guvumi pārvērtušies par zaudējumiem, par visai izplatītu kļūdu tiek uzskatīts tas, ka vērojama nevēlēšanās atzīt savas kļūdas. Proti, ir izplatīts tāds psiholoģisks fenomens, kad liela daļa cilvēku tā vietā, lai atklāti atzītu iespējamību, ka tiem varētu nebūt taisnība, jaunas informācijas priekšā, kas maina, iespējams, visu fundamentālo bildi un kas apdraud to vēl nesen pārliecinoši sludinātos viedokļus un pieņēmumus, mēdz uzcelt ugunsmūri. Tādējādi arī, piemēram, ieguldījumu portfelī netiek pieņemti lēmumi pat par kādām ļoti vajadzīgām izmaiņām, jo faktiski tā būtu sakāves atzīšana, ka agrāk nav izrādījusies taisnība. Rezultātā tipiska ir bilde, kad šādi investori tikai tādēļ, lai nevēlētos psiholoģiski atzīt šādu savu sakāvi, notiekošo vētru mēģina noignorēt. Šādos gadījumos bieži ir tā, ka investori pieturas, piemēram, pie akcijām-zaudētājām.

Būtībā dažādi pētījumi liecina, ka psiholoģiski daudz vieglāk ir pārdot aktīvus, ja to cena ir pieaugusi un nodrošina zināmu peļņu. Savukārt daudz grūtāk jau ir pārdot akcijas, kas nesušas zaudējumus. Tas nozīmē, ka šādā brīdī ir jāatzīst sava kļūda, ko ne visi spēj pietiekami laicīgi izdarīt. Faktiski tikai brīdī, kad investors fiziski pārdod zaudējumus nesošās akcijas un kad mīnusi uz papīra kļūst pavisam reāli, viņš atzīst, ka viņam nav bijusi taisnība. Tas investoram liek sajusties vientiesīgi un nožēlojami. Tas arī liek pārmest sev, ka tomēr ir bijuši daudzi faktori, kas likuši mudināt attiecīgo vērtspapīru pārdot jau daudz agrāk vai vispār neiegādāties. Neviens negrib nonākt šajā nepatīkamajā lomā. Tādējādi bieži labāk zaudējumu nesošās pozīcijas labāk tiek ignorētas, kas diemžēl mēdz novest pie vēl lielākiem zaudējumiem un ar laiku - sagrozītas izpratnes par kopējo situāciju. Galu galā tas var novest arī pie tā, ka ieguldījumu portfelī nosēžas konstanti sliktu sniegumu rādošu uzņēmumu akcijas, kas ilgstoši ir gluži kā svara bumba pie kājās pārējiem aktīviem portfelī.

Rezumējot – daudzi mazie, privātie investori labāk izvēlas pārdod tādus aktīvus, kuru cena ir pieaugusi (un ar to lepoties gan savā prātā, gan stāstīt citiem) un turpina gaidīt, ka piepildīsies kāds brīnums un šāds pieaugums skars arī to sapirktos bezcerīgos aktīvus. Tā faktiski ir pilnībā greiza pieeja ieguldīšanai - tiek izpārdoti uzvarētāji, bet paturēti zaudētāji. Angliski šis efekts – uzvarētāju izpārdošana un nespēja skatīties acīs zaudējumiem - tiek saukts par disposition effect. Ir pētījumi, kas liecina, ka ir 50% augstāka iespējamība, ka individuāls investors pārdos kādu akciju-uzvarētāju nekā tādu akciju, kas tam sagādā zaudējumus. Arī pēc tam dati ir visai nežēlīgi. Akcijām uzvarētājām biežāk turpina iet labi, bet zaudēji pamatā turpina atpalikt no tirgus.

Faktiski klasiski pie cenu kritumiem ir domāt: “Es pagaidīšu, kad kādas nopirktas akcijas cena atgriezīsies pie tās iegādes cenas. Tad es vismaz būšu pa nullēm”.

Protams, ir iespējama situācija, kad investoru masa kāda uzņēmuma akciju ir sodījusi nepamatoti, un tā pēc kāda krituma ātri atgūstās. Tomēr te gan jāteic, ka nav nekāda garanta, ka akcijas cena jebkad vēl sasniegs šādu līmeni. Turklāt, ja tas tā arī ir, tas var prasīt ilgu laiku. Tas nozīmē, ka ieguldījumu portfelim tiek piesietas šādas akcijas, kur citā gadījumā šos līdzekļus savukārt varētu mēģināt ieguldīt perspektīvākos uzņēmumos. Galu galā šādai investora ignorēšanas politikai ir negatīva ietekme uz kopējo investīciju atdevi.

Ir arī pētījumi, kas liecina, ka gan mazajiem investoriem, gan vērtspapīru profesionāliem ar pareiziem pārdošanas lēmumiem klājas daudz grūtāk nekā ar pareiziem pirkšanas lēmumiem. Faktiski – ja ir vēlme riskēt un aktīvāk tirgot konkrētus vērtspapīrus, tad pamatā ir jādara divas lietas – jāpērk un jāpārdod. Ja ar pirkšanas pusi mēdz būt daudzmaz OK, tad pārdošanas puse mēdz buksēt vairāk –, piemēram, materializējas jau minētais efekts, kad investori pārāk ātri pārdot akcijas uzvarētājus, bet spītīgi pieturas pie zaudētājiem pliki cerot, ka šādu vērtspapīru cena atkal kādā brīdī augs (tomēr konkrēta uzņēmuma akciju cena var vienmēr krist līdz nullei; šeit nav runa par kopējo tirgu, kas ilgtermiņā tiecas vien uz augšu) vai arī, kā minēts, cilvēku smadzenēs uzceltā ignorēšanas barjera sargā pret nepatīkamajām emocijām no kļūdas atzīšanas.

Piemēram, ir tāds ASV universitāšu pētījums “Selling Fast and Buying Slow; Heuristics and Trading Performance of Institutional Investors”. Tā autori apsekojuši gandrīz 800 finanšu profesionālu veidotus un pārvaldītus portfeļus. Secināts, ka arī investīciju profesionāļi par pirkšanu un pārdošanu nedomā vienādi. Kamēr pirkšana uztverta kā investīciju lēmums ar pārdošanas daļu tā neesot. Proti, pie akciju pirkšanas mēdz notikt dzelžaina analīze, kurai bieži vien arī ir patiešām nosacīti labi rezultāti. Savukārt tad, kad jādomā par vērtspapīru pārdošanu, prasmes un analīze tiekot gandrīz vai atmesta un lielākā mērā notiekot uzticēšanās instinktiem.

Šī pētījuma autori izpētījuši teju neskaitāmus portfeļu pirkšanas/pārdošanas darījumus. Katru reizi, kad veikts kāds konkrēts vērtspapīra pārdošanas darījums, tādā pašā alternatīva (teorētiskā) portfelī izvēlēta kāda cita pilnīgi nejauša akciju pozīcija, ko pārdot. Rezultāti bija visai pārsteidzoši – teorētiskais randoma pārdošanas portfelis konstanti sagādājis labāku ieguldījumu atdevi – nākamā gada laikā aptuveni par 0.5 līdz 2 procentpunktiem. Citiem vārdiem sakot – šādas randoma izlases rezultātā lielākā mērā tika saglabāti uzvarētāji un atmesti zaudētāji, ja salīdzina pat ar tirgus profesionāļu lēmumiem.

Šī sliktā pārdošanas tendence turklāt saasinoties, ja portfeļiem jau tā klājoties sliktāk vai tad, ja aktīvu pārvaldnieki atrodas zem ievērojama stresa. Kas ir interesanti - stress pie sasteigtiem lēmumiem nenovedot, ja vērtspapīri jāpērk.

Vēl tiek izcelts arī tas, ka investori reti kad vispār atkal grib pievērst uzmanību tām akcijām, kuras tie ir pārdevuši.

Visus šādus psiholoģiskos faktorus ir visai interesanti aprakstīt. Realitātē šādu padomu ievērošana un cīnīšanās ne tikai ar savu, bet visa cilvēka dabu kā tādu pārsvarā ir daudz grūtāk.

Lai nu kā - investora gaitās var palīdzēt kaut vai apzināšanās, ka šim nosacīti neracionālajam psiholoģiskajam laukam var būt milzīga ietekme uz ieguldījumu procesu. Ideālā gadījumā tas var palīdzēt ar mazāk slapjām kājām tik galā ar kādu problēmsituācijām vai saglabāt zināmu pazemību tirgus priekšā. Jāņem vērā, ka psiholoģiskais rūdījums, kas līdzi sev var nest metodiskāku un pārdomātāku pieeju ieguldījumiem, investīciju pasaulē bieži vien nāk tikai ar pieredzi.

Zaudējumu atzīšana, iespējams, var būt vieglāka, ja to uzskata tikai par tādu kā maiņas darījumu, kad kāda akcija-zaudētāja tiek aizstāta ar kādu citu ieguldījumu. Tas, iespējams, atvieglos darbību veikšanu, jo nebūsiet spiests atzīt, ka jūsu sākotnējais spriedums bija pilnīga neveiksme.