Kāpēc elektroenerģija Eiropā maksā tik atšķirīgi?

Elektroenerģijas cenas Eiropā 2025. gadā būtiski atšķiras. Dažās valstīs tās ir ievērojami zemākas, citviet krietni augstākas. To lielā mērā nosaka energoresursi, kas veido robežizmaksas, proti, ar kādiem energoresursiem tiek saražota nepieciešamā elektroenerģijas vienība, kas nosedz pieprasījumu un nosaka tirgus cenu. Tādējādi katrā valstī un reģionā redzam cenu atšķirības.

2025. gada elektroenerģijas cenu statistika Eiropā skaidri parāda, ka valstīs ar lielu atjaunīgo resursu vai kodolenerģijas īpatsvaru elektroenerģija ir lētāka, savukārt tur, kur cenu biežāk nosaka fosilie kurināmie un ierobežots imports, tā saglabājas augstāka. Baltijas valstu elektroenerģijas cenas, tai skaitā arī Latvijas, salīdzinājumā Eiropas valstīm, pagājušajā gadā saglabā konkurētspējīgu cenu līmeni.

Austrumeiropā un Itālijā cenu bieži nosaka fosilie energoresursi, un šīs valstis lielākoties ir elektroenerģijas importētājas. Turklāt nepietiekama starpsavienojumu jauda ar reģioniem, kuros veidojas elektroenerģijas pārpalikums, ierobežo importa apjomus un neļauj cenām izlīdzināties ar lētākām tirdzniecības zonām, tāpēc cenas veidojas lokāli un saglabājas augstākas. To labi ilustrē Polija, kurai ir viena no lielākajām un strauji augošajām Eiropas ekonomikām, jo aptuveni 50 % elektroenerģijas tiek saražoti ar oglēm, bet gāze veido ap 15 %, savukārt atjaunīgie resursi nodrošina tikai apmēram trešdaļu no kopējā patēriņa, līdz ar to robežizmaksas bieži nosaka augstu izmaksu un tehnoloģijas, kas rada emisija radošas ražošanas tehnoloģijas.

Ziemeļvalstu reģionā elektroenerģijas robežizmaksas bieži nosaka hidroelektrostacijas, tāpēc cenas ir zemākas un stabilākas, īpaši periodos ar labu ūdens pieplūdumu. Zviedrijā gandrīz viss patēriņš tiek segts ar zema oglekļa emisiju ražošanu (aptuveni 40 % HES, 25 % vējš un 25 % kodolenerģija), savukārt Norvēģijā ap 90 % elektroenerģijas tiek saražoti HES, kopumā padarot Ziemeļvalstis par elektroenerģijas neto eksportētāju reģionu.

Arī Francijā teju viss elektroenerģijas patēriņš tiek segts ar zema oglekļa emisiju ražošanu, kur dominē kodolenerģija (~70 %), bet pārējo apjomu lielākoties nodrošina atjaunīgie energoresursi (AER). Šāda struktūra nozīmē, ka elektroenerģijas robežizmaksas bieži nosaka avoti ar ļoti zemām mainīgajām izmaksām, būtiski samazinot atkarību no gāzes un CO₂ cenu svārstībām. Tas ļauj Francijai uzturēt zemāku cenu līmeni un būt elektroenerģijas neto eksportētājai.

Savukārt Spānijā un Portugālē jau ap 35–40 % elektroenerģijas patēriņa nodrošina saules un vēja ģenerācija, ko papildina citas zemu emisiju tehnoloģijas, tostarp HES un kodolenerģija Spānijā, kas biežāk nosaka zemāku cenu līmeni.

2025. gadā elektroenerģijas cenas Baltijā kopumā atbilst Eiropas vidējam līmenim un ir konkurētspējīgas. Jau tuvākajā nākotnē reģionā ir skaidrs potenciāls cenu samazināšanai, jo tirgū ienāks jaunas AER jaudas. Latvenergo 2025. gadā veica vēsturiski lielākās investīcijas AER attīstībā, turklāt līdzīga investīciju un projektu dinamika novērojama arī Lietuvā un Igaunijā. Šo investīciju rezultātā Latvijas tirgū jau šogad ienāks liela mēroga projekti, kā Laflora Energy vēja parks (109 MW) un Aizputes saules elektrostacija (265 MW). Ilgākā termiņā papildu cenu samazināšanu var veicināt arī iespējamā Latvijas – Zviedrijas starpsavienojuma (LaSGo) izbūve, palielinot piekļuvi Ziemeļvalstu lētākai elektroenerģijai. Samazinoties fosilo jaudu lomai cenu noteikšanā, Baltijas reģions kļūst arvien pievilcīgāks energoietilpīgu nozaru investīcijām, tostarp datu centriem un ražošanai.