Krāpnieki spēlē uz varoņu instinktiem

Jaunākie gadījumi rāda, ka iedzīvotāji tiek pierunāti iegādāties zelta stieņus, pārdot vienīgo mājokli vai nodot skaidru naudu – it kā, lai palīdzētu izmeklēšanai.

Viss sākas ar it kā brīdinājumu – cilvēks saņem zvanu, ka viņa dati ir krāpnieku rokās un iespējamas krāpnieciskas darbības viņa bankas kontā. Pēc pāris stundām seko otrais zvans, šoreiz no “policijas”.

Risinājums tiek piedāvāts pārliecinošs – slepenā operācija. Lai atmaskotu iespējamus negodprātīgus bankas darbiniekus vai māklerus, klientam jāveic fiktīva sava mājokļa pārdošana. Tiek ievietots īsts sludinājums, piesakās reāls pircējs, un darījums notiek kā jebkurš cits. Paralēli krāpnieki visu laiku sniedz detalizētas instrukcijas, ko teikt notāram, bankai, pircējam un māklerim. Galvenais nosacījums – pilnīga slepenība.

Pēc darījuma saņemtā nauda ir jāizņem skaidrā naudā un jānodod “policijai” kā pierādījums. Tiek solīts, ka pēc operācijas pabeigšanas viss tiks atgriezts, bieži pat noformējot ticamu dokumentu par naudas nodošanu.

Uz bankas jautājumiem, kāpēc uzreiz pēc nekustamā īpašuma pārdošanas, nepieciešams izņemt visus līdzekļus tieši skaidrā naudā, klients saka, ka plāno pārcelties dzīvot uz citu valsti un vēlas par šo naudu iegādāties īpašumu tur. Pārskaitījumu veikt nevar, jo plāno pārcelties ārpus Eiropas. Uz bankas aizdomām, ka klients tiek iesaistīts krāpšanas shēmā un var pazaudēt naudas līdzekļus, cilvēks iebilst, ka darījums nav krāpniecisks, ka viņš apzinās savas darbības un ir tiesīgs pats rīkoties ar saviem naudas līdzekļiem.

Rezultātā – cilvēks paliek gan bez naudas, gan bez mājokļa.

Šis scenārijs sākas ar zvanu no “telekomunikāciju operatora”, kurš piedāvā palīdzēt ar telefona programmatūras atjaunināšanu. Lai turpinātu, tiek lūgts apstiprināt identitāti, nosaucot personas datus.

Klients šoreiz ir piesardzīgs un sarunu pārtrauc. Tomēr pēc dažām stundām seko jauns zvans – no “policijas”. Tiek apgalvots, ka krāpnieki jau ieguvuši klienta datus un pie tā vainojams kāds negodprātīgs bankas darbinieks.

Lai viņu atmaskotu, tiek piedāvāta tā pati slepenā operācija. Klientam jāizņem skaidra nauda bankas filiālē, lai policija varētu novērot darbinieku un pieķert viņu pie nozieguma, lai viņš neturpinātu krāpt citus.

Neraugoties uz bankas jautājumiem par neierastu rīcību, klients seko “policijas” instrukcijām un paskaidro naudas izņemšanu ar nepieciešamību apmaksāt ārstniecības izdevumus. Uz jautājumiem, kāpēc tos nevar apmaksāt ar pārskaitījumu, ir atbilde, ka tā ir drošāk, jo ne vienmēr ir pieeja datoram, lai veiktu pārskaitījumu.

Saņemot skaidru naudu, viņš turpat pie bankas filiāles to nodod “policijas darbiniekam” kā pierādījumu. Pretī WhatsApp platformā tiek saņemts “dokumentāls apliecinājums par naudas nodošanu”. Cilvēkam skaidrots, ka tagad policija turpinās operāciju, bet viņš var doties mājās un gaidīt tālākas norādes. Bet realitātē “operācija” ar to arī beidzas – pazūd gan nauda, gan cilvēki, kuri to saņēma.

“Šie gadījumi skaidri parāda – krāpniecība vairs nav tikai viens zvans vai vienkāršs mēģinājums izvilināt datus. Tā pārvēršas sarežģītos scenārijos, kuros cilvēki tiek emocionāli iesaistīti un pārliecināti rīkoties “labā mērķa vārdā”,” skaidro SEB bankas Drošības pārvaldes vadītājs Mārcis Pelcis. “Galvenais signāls, kam pievērst uzmanību, ir slepenība un steiga. Ne banka, ne policija nekad neprasīs nodot skaidru naudu, zeltu vai veikt “izmēģinājuma darījumus”. Turklāt oficiālās iestādes nekad nekomunicē ar iedzīvotājiem WhatsApp, Telegram vai līdzīgās komunikācijas platformās. Ja rodas kaut mazākās šaubas, vienmēr pārtrauciet sarunu un sazinieties ar iestādi, izmantojot oficiālos kontaktus. Tieši šāda vienkārša rīcība var pasargāt no ļoti nopietniem zaudējumiem.”