Eksperti par zelta nākotni

“Jau agrāk teicām, ka naudas drukāšana no centrālo banku puses būs pozitīva lieta dārgmetālu cenai, jo tas novedīs pie inflācijas pieauguma. Te korelācija ilgtermiņā ir ļoti izteikta. Bija arī negatīvais reālais ienākums obligācijām un relatīvs dārgmetālu lētums. Zeltā lielākās ieguldījumu pozīcijas būvējām pirms četriem, pieciem gadiem, lai gan dārgmetālos sēžam jau aptuveni kopš 2018. gada. Tad, piemēram, sudrabs maksāja 14 ASV dolārus par unci, un nevienam tas nebija vajadzīgs. Tagad dārgmetālus vajag visiem. Ar reālajiem aktīviem – naftu, gāzi, varu, zeltu un citiem - ir tā, ka par tiem neviens nerunā, kamēr nenotiek, piemēram, straujš kāpums. Tad uz ielas jau par to runā visas vecmāmiņas. Es teiktu, ka šeit pēdējos mēnešos cenas kāpuma iemels ir tīri spekulatīvs un te vairs apakšā nav nekādas investīciju bāzes. Šādi jautājumi tagad mums nāk katru dienu. Bet kādēļ par to nerunāja pirms 10 gadiem, kad šāda investīcija bija daudz interesantāka? Izskatās, ka visi spekulāciju cilvēki no bitkoina pēkšņi ir pārgājuši uz zelta un sudraba tirgu,” pamatīgo spekulatīvo piesitienu dārgmetālu tirgū izceļ Signet Bank investīciju eksperts Voldemārs Strupka.

Viņš norāda, ka tā tas mēdz būt gandrīz visam - cena pakāpeniski pieaug, un neviens to nepamana. Tad cenai viena paša pusgada laikā ir bums, piemēram, pieaugums par 100%, pēc kā seko kritums.

“Tā ir absolūti normāla uzvedība tiem, kas seko līdzi šādam reālo aktīvu tirgum. Tas ir nenormāli tikai skatītājiem no malas. Turpmāk ar zelta un sudrabu cenu var notikt jebkas. Šeit ir jāatšķir termiņi. Klientiem vienmēr iesaku portfelī turēt 5% līdz 15% alternatīvās investīcijas. Te ietilpst viss, kas nav akcijas un obligācijas, piemēram, arī dārgmetāli un nafta. Mums šādu ieguldījumu, ko veidoja arī zelts un sudrabs, īpatsvars portfelī bija pieaudzis no 5% līdz pat virs 15%, ko noteica straujš cenu pieaugums. Tagad šī proporcija mums ir samazināta zem 5%. Šeit ir arī atbilde. Neuzskatām, ka te ir palicis liels potenciāls. Jā, mēs turpināsim investēt līdzīgās lietās. Bet diez vai tas būs tagad. Laba stratēģija ir arī turēt mūžīgi, piemēram, zelta stieņus vai monētas. Tomēr jāatceras, ka visam nav jābūt ieguldītam šādās lietās. Tāpat nav zināms, kā šādiem ieguldījumiem veiksies viena, divu un pat 10 gadu skatījumā,” saka V. Strupka.

Šajā pašā laikā esot gan iespējams izvērtēt zelta cenu vēsturi un izdarīt secinājumus par iespējamiem riskiem. “Zelts ir ļoti drošs ieguldījums tādā ziņā, ka nepastāv varbūtība, ka tas varētu pilnīgi zaudēt savu vērtību. Tā saucamās dekrēta valūtas jeb ar politiskiem lēmumiem radītā nauda vēsturiski lielu satricinājumu rezultātā ir zaudējusi vērtību. Taču zelts ir bijusi vērtība tūkstošiem gadu. Vienlaikus zeltu nevar uzskatīt par drošu tādā nozīmē, ka ir iespējamas lielas tā cenas svārstības. Zelta cena īslaicīgi pārsniedza 800 dolārus par unci pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, kad attīstītajās valstīs inflācija sasniedza divciparu skaitli un bija bažas par spēju to samazināt. Taču tad sekoja cenas kritums zem 300 dolāriem laikā ap gadsimta miju, periodā, kad akciju tirgi plauka un zēla. Tātad ir bijuši laika periodi, kuros zelts ir bijusi ļoti neizdevīga investīcija. Taču tas ir bijis ļoti izdevīgs šajā gadsimtā. Tas savukārt nekādā ziņā negarantē, ka zelts būs izdevīga investīcija nākamajos 25 gados, salīdzinot ar alternatīvām. Tajā pašā laikā noteikti var izvērtēt dārgmetālu iekļaušanu diversificētā investīciju portfelī,” turpina P. Strautiņš.

Katrā ziņā zelta cenas nākotni paredzēt īsti nevar. Protams, var runāt par scenārijiem. “Ir iespējams tālāks cenas kāpums tad, ja turpinās tirgus inerces loģika – investori turpina darīt to, kas ir bijis izdevīgi nesenā pagātnē, tas ir – spēlēt uz zelta cenas kāpumu. Var būt nozīme arī tādam psiholoģiskajam mehānismam, ko dēvē par FOMO jeb fear of missing out, ko var brīvi tulkot kā: ka tik dzīve nepaiet garām. Arī bailes par pasaules finanšu sistēmas nākotni, lai arī pārspīlētas, var noteikt tirgus īstermiņa dinamiku. Vēl emocionālāks faktors ir bažas par pasaules kārtību kopumā. Arguments, kuru ir ļoti grūti pierādīt vai apgāzt. Savukārt zelta cenas kritumu var noteikt tādi faktori kā tendence zelta cenai atgriezties pie ilgtermiņa vidējās vērtības reālā jeb preču un pakalpojumu vērtības izteiksmē. Arī tas, ka zelta cena liecina par lielām inflācijas bailēm, bet citi finanšu tirgus segmenti signalizē, ka inflācija gan ASV, gan eirozonā ilgākā laikā daudz neatšķirsies no centrālo banku noteiktajiem mērķiem. Savukārt, runājot par sudrabu, tā cenas kāpums daļēji ir saistīts ar vispārējo neuzticēšanās pieaugumu citiem aktīviem un daļēji ar sudraba industriālajiem pielietojumiem. Sudrabs ir svarīga komponente saules paneļos, kuru ražošana strauji aug. Ja vēl nesen sudrabs veidoja vien dažus procentus no šo paneļu cenas, tad šobrīd tā varētu būt apmēram ceturtā daļa. Tas krasi nemainīs saules enerģijas izmaksu lielās tendences, jo tikai laikā kopš 2010. gada vien paneļu cena samazinājusies no apmēram diviem eiro līdz 10 centiem par jaudas vatu,” lēš Luminor bankas ekonomists.

Tikmēr Bigbank galvenais ekonomists Rauls Eametss pauž viedokli, ka nenoteiktība un neskaidrība pēdējā gada laikā nav mazinājusies, bet gan pieaugusi.

“Es runāju par pieaugošo spriedzi ap Irānu, to, ka situācija ar Grenlandi faktiski nav atrisināta, mūsu neskaidrību par to, kā attīstīsies ASV attiecības ar Venecuēlu un Kubu, un to, ka arī ASV attiecības ar Kanādu ir saspīlētas. Sarežģītā ģeopolitiskā vidē vairs nav spēkā ierastās ekonomiskās likumsakarības. Piemēram, kad akciju tirgi agrāk krita, daļa no pieejamā kapitāla tika novirzīta obligācijām, paaugstinot to cenu, vai ASV dolāriem, kas tika uzskatīts par rezerves valūtu. Tomēr šodien daudzu valstu obligācijas vairs nav pievilcīgas, jo ir maza pārliecība, ka valdības spēs kontrolēt savu parādu sloga pieaugumu. Krītoties akciju tirgiem, tagad arī obligāciju cena samazinās, un fona tendence ir ASV dolāra vājināšanās. Pēdējais ir Trampa ekonomiskās politikas rezultāts, ar kuras palīdzību, izmantojot vājāku dolāru, viņš cenšas uzlabot ASV maksājumu bilanci. Uzticība ASV dolāram kā globālai valūtai ir mazinājusies. Arī uzticība kriptovalūtām ir iedragāta, un daudzi investori ir izņēmuši savus aktīvus no kriptovalūtu tirgus. Kriptovalūtām nav cenas grīda - teorētiski virtuālās naudas vērtība var nokrist līdz nullei. Grūtos laikos kapitāls sāk meklēt aktīvus ar reālu vērtību – īpaši tos, kuru vērtība laika gaitā var arī pieaugt. Lielā mērā pēdējais atlikušais patvērums ir dārgmetāli, jo tie kopš laika sākuma ir pildījuši naudas funkcijas. Turklāt zelta vai sudraba vērtība nekad nevar nokrist līdz nullei, jo tiem piemīt tā sauktā reālā vērtība,” klāsta R. Eametss.

Viņš piebilst, ka nesenā straujā zelta un sudraba cenas izaugsme neizbēgami rada spekulatīvu burbuli, un daudzi investori, kas bija ienākuši tirgū spekulatīvu iemeslu dēļ, guva peļņu. Tas jau noveda pie strauja cenu krituma.

“Šodien mēs pēc lejupslīdes jau redzam stabilizāciju, un, skatoties plašākā kontekstā, šī korekcija nav ne pirmā, ne pēdējā piecu gadu horizontā. Tā arī nav ne tuvu lielākajam cenu kritumam. Jā, iespējams, vienas dienas kritums bija vēsturiski augsts, bet es lūkojos uz plašāku ainu. Kopējā tendence nepārprotami saglabājas augšupejoša. Ņemot vērā, ka globālā ģeopolitiskā situācija neuzrāda stabilizācijas pazīmes, var pieņemt, ka pēc noteikta korekcijas perioda zelta un citu dārgmetālu cena, visticamāk, turpinās savu augšupejošo tendenci,” pārliecināts ir Bigbank galvenais ekonomists.