Kāda ir pensiju plaisa starp algotiem darbiniekiem un pašnodarbinātajiem?

Tas nozīmē, ka, ieguldot savu vecumdienu labklājībā, pašnodarbinātajiem īpaši svarīgi rūpēties par papildu uzkrājumiem. Kā to darīt efektīvi un kādas iespējas ir pieejamas, skaidro Luminor pensiju un aktīvu pārvaldīšanas daļas vadītājs Atis Krūmiņš.

2024. gada ceturtajā ceturksnī Latvijā bija reģistrēti nedaudz vairāk nekā 48 tūkstoši pašnodarbināto, kuri ienākumus gūst, strādājot patstāvīgi, un veic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu pašnodarbinātajiem ir pienākums veikt šīs iemaksas, ņemot vērā saimnieciskās darbības ienākumus mēnesī. Pašnodarbināta persona var būt dažādu profesiju pārstāvis, piemēram, zemnieku saimniecības īpašnieks, notārs vai advokāts, prakses ārsts, mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs vai jebkura persona, kas reģistrējusies kā ienākuma nodokļa maksātājs.

“Ņemot vērā, ka liela daļa pašnodarbināto savā profesijā darbojas ilgstoši, ir īpaši svarīgi laikus domāt par vecumdienu finansiālo drošību. Līdzsvarota iemaksu sistēma un personīga iniciatīva veidot papildu uzkrājumus ir īpaši svarīga tieši pašnodarbinātām personām,” piebilst Atis Krūmiņš.

Sociālās apdrošināšanas iemaksu apjoms un veids ir atkarīgs no izvēlētā nodokļu režīma, kādā darbojas pašnodarbinātais. Maksājot vispārējo likmi 31,07 %, tiek ietverta personas pensijas, maternitātes, paternitātes, slimības, invaliditātes, vecāku un veselības apdrošināšana. Ja pašnodarbinātā deklarētie ienākumi ir zemāki par noteikto minimālo slieksni – 2220 eiro ceturksnī – tiek aprēķinātas minimālās obligātās iemaksas 10 % apmērā pensiju apdrošināšanai. Tas nozīmē, ka pašnodarbinātajam jāmaksā vismaz šīs minimālās iemaksas, lai nodrošinātu savas pensijas tiesības nākotnē. Iemaksu veikšanas laikā tiek veidots arī darba stāžs.

Laikposmā no 2016. līdz 2020. gadam pašnodarbinātības statuss Eiropas Savienībā bija salīdzinoši stabils – vidēji 83 % pašnodarbināto statusā strādāja vairāk nekā gadu. Lai gan Latvijā šis rādītājs bija nedaudz zemāks, sasniedzot 62 %, kopumā šie dati atspoguļo salīdzinoši augstu pašnodarbināto stabilitāti darba tirgū.

Tomēr neskatoties uz aktīvu līdzdalību ekonomikā, pašnodarbinātām personām joprojām ir būtiski izaicinājumi sociālās aizsardzības jomā, īpaši attiecībā uz pensiju sistēmu. Atšķirībā no algotiem darbiniekiem, kuriem pensiju apdrošināšanas iemaksu likme ir 20 %, pašnodarbinātajiem tā ir tikai 10 % no ienākumiem virs minimālās algas. Tas nozīmē, ka ilgtermiņā viņu pensiju uzkrājumi var būt ievērojami zemāki.

Pensijas apmērs lielā mērā atkarīgs no uzkrātā pensiju kapitāla un darba stāža. Pašnodarbinātajiem, kuru ienākumi bieži ir neregulāri, mēdz būt periodi, kad netiek veiktas sociālās iemaksas, kas nākotnē negatīvi ietekmē ienākumus. Tāpēc ir īpaši svarīgi, lai pašnodarbinātie ienākumu gūšanas brīdī deklarētu pilnus ieņēmumus un veiktu attiecīgās sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Lai nodrošinātu finansiāli stabilākas vecumdienas, gluži kā jebkuram algotam darbiniekam, arī pašnodarbinātajiem ir ieteicams veidot papildu uzkrājumus. Viens no risinājumiem ir ieguldījumi pensiju 3. līmeņa fondos, kas sniedz iespēju ilgtermiņā palielināt uzkrājumu. Šī pieeja ir īpaši nozīmīga tiem pašnodarbinātajiem, kuru ienākumi ir mainīgi vai sezonāli. Situācijās, kad sociālās iemaksas netiek veiktas regulāri vai pilnā apjomā, brīvprātīgā uzkrājuma veidošana pensiju 3. līmenī palīdz kompensēt iespējamos iztrūkumus nākotnes pensijā un uzlabo finansiālo drošību. Pensiju pirmie trīs līmeņi ir kā pamats finansiāli drošām un pārtikušām vecumdienām, taču pastāv arī citi ieguldījumu veidi, kas var kalpot kā papildu kapitāls: investīcijas finanšu tirgos caur ieguldījumiem fondos, akcijās vai obligācijās, kā arī nekustamajā īpašumā.