Nezināt – nav kauns. Kauns ir nevēlēties uzzināt
Marija Vorkule, PR konsultante, LU pasniedzēja un doktorante
Cik sevi atceros, vienmēr esmu daudz strādājusi – darba gaitas sāku 14 gadu vecumā. Stājoties universitātē, netiku budžeta grupā un atkal sāku strādāt, lai samaksātu par mācībām. Vēl tagad atceros, cik grūti no rītiem pēc naktsmaiņas bija iedziļināties lekciju saturā! Pirmā kursa otrajā semestrī es tomēr tiku budžetā, reitingā biju trešā – plūsmā mēs bijām vairāk nekā 200. Varētu šķist, ka jālepojas ar sevi un jāpamet darbs, taču šāds scenārijs neatbilstu manam raksturam.
Tiek uzskatīts, ka slinki cilvēki ir labākie darbinieki, jo viņi visu paveic labi jau pirmajā reizē, jo viņiem ir slinkums pārtaisīt. Tas man atbilst 100%, tikai mazliet citā aspektā: es strādāju un krāju ļoti daudz, lai kādā brīdī vienkārši pārtrauktu strādāt. Šķiet, šis kredo ir bijis manas karjeras virzītājspēks.
Ja tu domā par to, kā vairs nestrādāt, tad pirmais, kas nāk prātā, ir izīrēšanai piemērota dzīvokļa iegāde. Tāds“ vecmāmiņu bizness”, taču visnotaļ labi strādā. Taču būtu jāsāk ar mājokļa iegādi pašam sev. Tā kā par kredītu ir jāmaksā procentu maksājumi, nav gudri vilkt garumā hipotekārā kredīta atmaksu, ja ir iespēja samaksāt ātrāk. Tieši tā mēs ar vīru arī izdarījām.
Gāja gadi, es par komunikācijas jautājumiem konsultēju ļoti dažādus klientus, tostarp finanšu sektorā strādājošus. Tas ļāva man apgūt un izprast finanšu pasaules pamatprincipus:
- Uzkrājumi “zeķē” – bezjēdzīgi, jo inflācijas ietekmē tie zaudē vērtību. Pēdējo piecu gadu laikā tā sasniedza 33,3%, proti, patlaban par 1000 eiro var nopirkt par trešdaļu mazāk preču nekā 2019.gadā.
- Pensijā mēs iesim ļoti vēlu, apmēram 70 gadu vecumā, pensija būs ļoti neliela – aptuveni trešā vai ceturtā daļa no mūsu šā brīža ienākumiem.
- Riski ir jādiversificē: tikai viena finanšu instrumenta lietošana ir nedroša. Piemēram, es neveidoju uzkrājumus trešajā pensiju līmenī, jo es ienīstu domu, ka nevienā situācijā nevaru tik pie šīs naudas līdz konkrēta vecuma sasniegšanai.
Saprotot šos principus un to, ka neko nesaprotu no investīcijām, nolēmu, ka ir pienācis laiks šo labot. Jo nezināt nav kauns, kauns ir nevēlēties uzzināt vai apgalvot, ka“ tas viss [ieguldījumi akcijās, darījumi biržā] ir muļķības un krāpniecība”.
Pašizglītošanās un sadarbība ar profesionāļiem
Investīcijas un akciju pirkšana ir laba tādēļ, ka var sākt kaut vai ar vienu eiro, bet gadu gaitā uzkrājas būtiska summa. Es arī ievēroju“ latte efekta” principu un kopš 25 gadu vecuma regulāri ieguldu 50 eiro uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā.
50 eiro – tik maksā pica un dzērieni visai ģimenei piektdienas vakarā. Tie būtiski neietekmē manas ģimenes budžetu, taču pārtop solīdā summā pēc zināma laika. Tā, mani piecu gadu uzkrājumi ne tikai amortizēja inflāciju un izdevumus manu ieguldījumu pārvaldīšanai, bet arī deva peļņu.
Kādu laiku man pietika ar to, ka manus līdzekļus par nelielu samaksu pārvalda profesionāļi. Vienlaikus mēs ar vīru lasījām dažādas grāmatas un rakstus par finansēm (piemēram,“ Bagātais tētis, nabaga tētis”,“ Latte faktors. Finanšu brīvības trīs noslēpumi”), nedaudz sekojām lielo uzņēmumu jaunumiem un radās vēlēšanās sākt ieguldīt pašiem.
Šī bērnišķīgā vēlēšanās“ es pats” sakrita ar svarīgu brīdi mūsu dzīvē: mums piedzima bērniņš, sākās pandēmija, mēs beidzām maksāt hipotēku par mūsu dzīvokli, un es spēru pirmos soļus pašnodarbinātībā. Atskatoties atpakaļ, tos laikus var raksturot ar vienu frāzi“ vai esmu trīsoša radība, vai arī man ir tiesības?”
Patstāvīgi soļi fjūčeru un kriptovalūtas pasaulē
Tā kā pasniedzu universitātē, uzskatu, ka izglītība ir visa pamats. Turklāt, izmantojot bezmaksas materiālus, mācīšanās ir ilga, prasa daudz enerģijas, un iesācējam ne vienmēr izdodas atšķirt kvalitatīvus materiālus no pilnīgām blēņām.
Tādēļ mēs ar vīru nolēmām nenodarboties ar pašmācīšanos un nopirkām mācību kursu par fjūčeriem. Atzīstos, es“ nogāju no trases” ļoti ātri, taču dzīvesbiedrs mācības pabeidzu. Es spēju vien gudri iespraukties sarunā ar terminu“ Fibonači svece”, bet vīrs kopš pandēmijas sākuma 2020.gadā veic ieguldījumus dažādās biržās. Ar izmēģinājumu un kļūdu metodi mēs nonācām līdz ieguldījumiem DAX – Vācijas svarīgākajā fondu indeksā.
Sekojot tendencēm un dažādiem investīciju kanāliem, 2024.gadā mēs pārorientējāmies uz kriptovalūtām. Altkoini strauji aug, tādējādi īsā laikā var palielināt pat nelielu summu. Protams, gadās arī zaudējumi, tādēļ ir jāiegulda tikai tie līdzekļi, kurus jūs esat gatavi zaudēt, neapdraudot savu budžetu.
Patlaban mūsu investīciju portfelis ir visnotaļ diversificēts: mums visiem ir uzkrājošā dzīvības apdrošināšana, mēs ieguldām īres mājoklī (šī ir mūsu ilgtermiņa investīcija), pērkam DAX akcijas un kriptovalūtu – 80% gadījumu šie visi ir īstermiņa ieguldījumi.
Kur mēs vēlamies nokļūt?
No saviem vecākiem esam mantojuši izpratni, ka ir nepieciešams“ drošības spilvens” – uzkrājumi neparedzētiem gadījumiem. Taču modernā pasaule ir radījusi iespēju un pat nepieciešamību ieguldīt, jo vienkārši krāt naudu ir par maz: inflācijas dēļ tā pārvērtīsies par neko.
Kādēļ vispār ir svarīgi ieguldīt? Man atbilde ir skaidra. Nostrādājot daudzus gadus dažādos profesionālajos virzienos, sākot no oficianta palīga, kurš par pieciem latiem dienā spodrināja glāzes, studentes, kas nakts maiņā pirms lekcijām gulēja palīgtelpā uz grīdas, līdz neatkarīgam konsultantam, kas pats izlemj, kurā pasaules malā un kurā laikā strādā, es redzu nākamo savas attīstības pakāpi pilnīgā finansiālajā neatkarībā.
Es vēlos, lai man ir iespēja, nezaudējot dzīves līmeni, pārciest finanšu satricinājumus, piemēram, pandēmiju vai smagu slimību, kad es kā profesionāle nespēju pelnīt, vienlaikus necerot uz vīra, vecāku, bērnu vai valsts atbalstu. Es pati uzņemos atbildību par sevi un patiesi ticu, ka to spēj izdarīt ikviens – lēnām, nelieliem soļiem, taču tuvojoties finanšu neatkarībai. Tas vienlaikus ir viegli, jo vienkārši ir jāmācās, un grūti, jo ir jāpieliek pūles un jāstrādā ar sevi. Kamēr finanšu izglītība nav ieviesta valsts līmenī, mums pašiem kārtējo reizi ir pašiem jāuzņemas atbildība par savu dzīvi.