Atjaunojamās enerģijas akciju bedre

S&P Global Clean Energy indeksa vērtība, kuru saveido 100 pasaulē lielāko atjaunojamās enerģijas uzņēmumu akcijas, kopš šīs vasaras vidus ir samazinājusies par 30%. Kopš nesenā maksimuma janvāra vidū šādu uzņēmumu akciju kopuma vērtība savukārt ir atkāpusies par gandrīz 40%. Patiesībā var izcelt, ka šādu uzņēmumu akciju cenu burbulis sāka plīst jau 2021. gadā, kad S&P Global Clean Energy indekss bija sasniedzis rekordu. Proti, kopš tā laika šī indeksa vērtība ir sabrukusi par 60%. Te atliek vien secināt, ka lāču tirgus šo akciju ziņā tā arī nebaidzās. Tas arī sadragā uzstādījumus par to, ka zaļa un nosacīti atbildīga, lai arī kas tas, ņemot vērā milzīgo interpretāciju loku, būtu, investēšana investoriem dod kādas peļņas priekšrocības. Kā varam redzēt, šī joma nav pasargāta no lieliem zaudējumiem investoriem. Droši vien šis ir kārtējais spilgtais piemērs, kad augstas veiktspējas stratēģija neizbēgami kļūst par zemas veiktspējas stratēģiju.

No 2020. gada janvāra līdz 2021. gada janvāra pirmajai pusei S&P Global Clean Energy akciju indeksa vērtība bija pieaugusi gandrīz par 180%.

Redzams ir tas, ka zaļām kompānijām izteikti nepatīk ne pieaugošās procentu likmes, ne inflācija. Daudzi šādi uzņēmumi milzīgas summas invertējuši nākotnes attīstībā. Tie arī rēķinājušies, ka šāda to attīstība būs ļoti strauja. Par aizņemtās naudas kalniem neskaitāmajiem jaunajiem projektiem nu pēkšņi jāmaksā krietni lielāki procenti. Tāpat šādus uzņēmumus visai izteikti skar inflācija, kur sadārdzinājušās dažādas tehnoloģijas un to radīšanai nepieciešamās izejvielas. Dārgāks kļuvis arī darbaspēks. Šajā pašā laikā daudzi šādi uzņēmumi pasaulē ir slēguši ilgtermiņa līgumus par fiksētu cenu, kādu tie pārdos savu enerģiju un/vai tehnoloģijas. Daudzos gadījumos tas noticis pirms tie vispār ir attīstījuši šādus savus projektus. Nu izmaksām un procentiem augot, nozares peļņas perspektīvas izskatās sliktāk, kam tad uzmanību pievērš arī investori - redzams, ka pietiekami daudzi akciju minēji apgalvo, ka atjaunojamo energoresursu grupu uzņēmējdarbības modeļi ir ļoti slikti piemēroti augstai inflācijai un augstām procentu likmēm.

Faktiski straujas izaugsmes balstīšana strādāja nulles procentlikmju apstākļos. Augstāku likmju vidē šāds modelis brūk. Tas tā ir ar visiem izaugsmes uzņēmumiem, kas savu darbošanos parasti finansē ar ievērojamiem aizņēmumiem. Ja procenti kāpj strauji, tad tie lielajiem aizdevumu ņēmējiem – tradicionāli tehnoloģiju uzņēmumiem, kuriem bieži vien naudas plūsma, ceļot nākotnes ekonomiku, no pamatdarbības ir nestabila, tas kož spēcīgāk. Atjaunojamo energoresursu projektiem parasti ir nepieciešams liels sākotnējais finansējums, kas paredzēts, lai iegādātos aprīkojumu, piemēram, saules paneļus un vēja turbīnas. Pēc tam laika gaitā, pārdodot elektroenerģiju, šāda investīcija tiek atpelnīta. 80% šādu projektu tiekot nofinansēti ar parādu, liecina vismaz ASV valdības dati (par šo valsti). Dārgāki aizdevumi ietekmē projektu sagaidāmo atdevi. Tas arī mazāk pievilcīgu padara iesaistīšanos jaunos šādos projektos.

Jāsaka, ka arī daudzi patērētāji - to pašu mājokļu saules paneļu pircēji - šādu produktu pirkšanu un uzstādīšanu finansē, izmantojot aizdevumus. Arī šeit, augot procentiem, kādā brīdī var būt vērojama atdure.

Nozarei ir arī citas problēmas. Joprojām izaicinājumus rada smagnēja piegāžu ķēžu darbība – kaut ko vienu un pietiekamā daudzumā ir grūtības nogādāt no punkta A līdz B. Tāpat atjaunojamās enerģijas ražotāji sūdzējušies, ka tos ārā no biksēm draud izkonkurēt lētāki Ķīnas šādi ražojumi. Jeb - augstā konkurence spiež uz leju cenas pie jau tā pieaugušiem procentiem un citām izmaksām. Tieši Ķīna arī dominē, piemēram, saules enerģijas izejvielu un detaļu piegāžu tirgū (to droši vien var teikt arī par vēja turbīnām un baterijām). Dažkārt jau redzami salīdzinājumi, ka Eiropas enerģētikas pāreja ir atkarīga no Ķīnas tādā paša mērā, kā Eiropa bijusi atkarīga no Krievijas enerģijas resursiem. Risks ir tas, ka ķīnieši Eiropas šo nozari nodempingo līdz plašiem bankrotiem.

Šāda akciju cenu samazināšanās arī notiek, neskatoties uz desmitiem miljardiem ASV dolāru un eiro nodokļu atlaidēm, subsīdijām un aizdevumiem, ko valdības piedāvā šādiem saviem zaļās enerģijas uzņēmumiem ASV, Eiropā un citās pasaules vietās. Var paspekulēt, ka investoriem nemaz tik ļoti nepatīk šāda šīs nozares izteikta atkarība no valdību politikas – ilgtermiņā atkarībām arvien parādās nopietnākas ēnas puses.