Vai mākslīgais intelekts ietekmē bezdarbu Latvijā?

Arī ilgstošo bezdarbnieku skaits Latvijā ir ievērojami samazinājies. 2005. gadā vismaz 12 mēnešus bez darba bija 47,5 tūkstoši cilvēku jeb vairāk nekā 2 % no visiem iedzīvotājiem, bet 2025. gadā – vairs tikai 22,1 tūkstotis jeb aptuveni 1,2 % no kopējā iedzīvotāju skaita. Bezdarbnieku skaita kritums ir straujāks nekā iedzīvotāju skaita samazinājums kopumā, kas norāda uz strukturālām pārmaiņām darba tirgū.

“Bezdarba līmenis Latvijā šobrīd ir viens no zemākajiem pēdējo 20 gadu laikā, un pārmaiņas darba tirgū galvenokārt saistītas ar tehnoloģiju attīstību un darba organizācijas maiņu, nevis darbavietu pazušanu. Mazāks darbspējīgo iedzīvotāju skaits, nozaru pārorientēšanās un jaunas prasības darbiniekiem nozīmē, ka darbs maina savu saturu, un arvien plašāk tajā ienāk mākslīgais intelekts. Tomēr dati neliecina, ka tas būtu atņēmis darbu cilvēkiem – drīzāk mākslīgais intelekts palīdz aizpildīt darbavietas, kurās darbiniekus vairs neizdodas atrast un automatizē rutīnas darbus. No darbinieku skata punkta, šobrīd galvenais izaicinājums ir viņu spēju arvien ātrāk pielāgoties un apgūt jaunas prasmes,” stāsta bankas Citadele personāla vadītāja Anta Praņēviča.

Vienlaikus dati liecina, ka abos periodos bezdarbnieku vidū izteikti vairāk ir vīriešu, turklāt 2025. gadā šī tendence ir pastiprinājusies – gandrīz divas trešdaļas ilgstošo bezdarbnieku ir vīrieši. Šie dati liecina, ka, neskatoties uz kopējo ekonomisko izaugsmi un zemāku bezdarbu, darba tirgus izaicinājumi dažādām iedzīvotāju grupām joprojām saglabājas. Tas liecina par nevienmērīgu pārmaiņu ietekmi.

“Sievietes biežāk strādā pakalpojumu, izglītības, veselības un administratīvajās nozarēs, kur tehnoloģijas drīzāk papildina cilvēka darbu un kur lielu nozīmi saglabā komunikācijas un sadarbības prasmes. Ar šīm nozarēm saistītajās darbavietās pārmaiņas nenotiek tik strauji kā tajās, kur dažādas tehnoloģijas ir pamats visai nozares attīstībai un sasniegumiem. Vienlaikus dažādi pētījumi liecina, ka sievietes biežāk ir gatavas pārmaiņām, jo viņas statistiski biežāk iegūst augstāko izglītību un aktīvāk piedalās mūžizglītības programmās, tādējādi stiprinot spēju pielāgoties darba tirgus attīstība,” skaidro Anta Praņēviča.

Aplūkojot šos datus, jāņem vērā arī ēnu ekonomika. Nozares, kurās tradicionāli dominē vīrieši – būvniecība, transports, loģistika, remontdarbi, daļa ražošanas –, vēsturiski ir arī tās, kur ēnu ekonomikas īpatsvars ir augstāks. Tas nozīmē, ka daļa nodarbinātības neparādās statistikā pilnā apjomā. Diemžēl iemesli nav saistīti tikai ar nozaru specifiku. Vīrieši biežāk izvēlas strādāt ēnu ekonomikā arī individuālu apsvērumu dēļ, tostarp, lai izvairītos no finansiālām saistībām, piemēram, uzturlīdzekļu maksājumiem.

“Mākslīgais intelekts šajā kontekstā neaizvieto darbavietas, bet, digitalizējot procesus, padara ekonomiku caurspīdīgāku un samazina ēnu ekonomikas iespējas. Pareizi izmantots, tas paaugstina produktivitāti, samazina administratīvo slogu un palīdz efektīvāk izmantot ierobežotos darbaspēka resursus, īpaši ražošanā, loģistikā un pakalpojumu nozarēs. Ilgtermiņā tas var stiprināt uzņēmumu konkurētspēju un veicināt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi,” uz ieguvumiem norāda Anta Praņēviča.