Marts finanšu tirgos: enerģētikas šoks un riska pārvērtēšana globālajos tirgos

Martā globālā ģeopolitiskā vide strauji pasliktinājās – ASV militārā operācija “Epic Fury” no galvenokārt spekulatīva ģeopolitiskā naratīva pārauga reālā, piedāvājuma puses izraisītā makroekonomiskā šokā, kas būtiski ietekmēja akciju tirgu. Visa mēneša garumā abas puses turpināja apmainīties ar draudiem, raķetēm un citiem militāriem triecieniem. Lai gan 8. aprīlī tika panākta divu nedēļu ilga pamiera vienošanās starp ASV un Irānu, kas izraisīja naftas cenu kritumu un cenu kāpumu citās aktīvu klasēs, risks par turpmākām militārām eskalācijām joprojām ir augsts.

ASV akciju tirgi piedzīvoja plašu un vienlaicīgu lejupslīdi martā. S&P 500 indekss samazinājās par 5,1%, uzrādot sliktāko 1. ceturkšņa sniegumu kopš 2022. gada, savukārt“Nasdaq Composite” indekss nokritās par 4,8%. Tā nebija vienkārši korekcija esošo augsto valuāciju dēļ, bet gan kopējs risku pārvērtējums. Arī “Dow Jones” indekss, kas jau bija piedzīvojis desmit mēnešu ilgu uzvaras gājienu, samazinājās par 5,4%. Tādējādi investoru uzmanība novirzījās no pozitīvajiem 2025. gada 4. ceturkšņa atskaišu sezonas rezultātiem un mākslīgā intelekta fokusa, kas gada sākumā kalpoja kā dzinējspēks. Eiropas akciju tirgos zaudējumi bija vēl izteiktāki – STOXX 600 indekss mēneša laikā saruka par 8,0%, kas ir sliktākais rādītājs kopš 2022. gada jūnija. Eiropa lielā mērā ir atkarīga no Tuvo Austrumu enerģijas importiem, un mazākas iekšzemes rezerves reģionu padara neaizsargātu pret pieaugošajām izejvielu izmaksām. Vienīgais izņēmums bija enerģētikas sektors – S&P 500 enerģētikas sektora indekss pieauga par aptuveni 12%, savukārt STOXX 600 naftas un gāzes indekss kāpa par 14,6%.

Brent naftas cenu straujais kāpums, mēneša laikā cenām pieaugot par vēsturiskiem 60% līdz gandrīz 120 ASV dolāriem, faktiski mainīja globālo skatījumu uz krīzi, pārvēršot to no pārejoša saspīlējuma uz strukturālu šoku. Ja 1970. gadu naftas krīzi raksturoja embargo, pašreizējo krīzi izraisa Hormuza šauruma de facto blokāde, kas aptur aptuveni 11 milj. barelu naftas piegādi dienā un ap 20% no globālās sašķidrinātās dabasgāzes (SNG). Atšķirībā no iepriekšējiem cenu kāpumiem, šī situācija tiešā veidā pastiprina inflācijas prognozes, vienlaikus samazinot maržas uzņēmumiem.

Eiropā šis satricinājums ir īpaši jūtams. Tuvo Austrumu piegāžu zudums sakrīt ar vēsturiski zemām gāzes krājumu rezervēm (vidēji ap 30% reģionā), un, lai gan Norvēģija joprojām ir nozīmīgs piegādātājs, tirgus šobrīd ir īpaši jūtīgs, jo sākas ikgadējā gāzesvadu apkopes sezona. Rezultātā varam novērot cenu karu par atlikušajām globālajām kravām, īpaši tādēļ, ka bojājumi pasaules lielākajā SNG rūpnīcā (Kataras Ras Laffan), kuras remontam, pēc aplēsēm, būs nepieciešami 3-5 gadi, potenciāli liecina par piegāžu deficītu vairāku gadu garumā. Rezultāts ir klasisks stagflācijas scenārijs.

Obligāciju tirgi uz notikumu attīstību reaģēja ātri. ASV valsts obligāciju ienesīgums mēneša laikā strauji pieauga, un 10-gadīgo obligāciju ienesīgums sasniedza aptuveni 4,4%, tuvojoties augstākajam līmenim pēdējā pusgada laikā, investoriem samazinot cerības uz monetārās politikas mīkstināšanu. Ja pirms marta investoru uzmanības centrā bija procentu likmju samazinājumu temps, tad mēneša beigās diskusijas jau bija pārvirzījušās uz to, cik ilgi monetārā politika varētu būt ierobežojoša, un vai inflācijas noturība varētu piespiest pat atjaunot stingrāku politiku. Vācijas valsts obligācijas kustējās tajā pašā virzienā, etalona 10-gadīgo ienesīgumam tuvojoties 3,0%.

Tādējādi obligāciju tirgi apstiprināja to, ko jau norādīja akciju tirgi: investori vairs nediskutē par to, vai konfliktam būs makroekonomiskas sekas, bet gan par to, cik būtiskas un ilgstošas šīs sekas varētu būt.

Centrālajām bankām tagad jāpieņem realitāte, ka enerģētiskos šokus nav iespējams ignorēt, ja tie notiek salīdzinoši maigās monetārās politikas apstākļos. Eiropas Centrālā banka martu sāka ar inflāciju tuvu mērķa līmeni, bet mēneša beigās jau novēroja, ka eirozonas inflācija enerģijas cenu kāpuma dēļ pieauga līdz 2,5%. Tas Eiropu nostāda “procikliskā” stāvoklī, potenciāli piespiežot īstenot ierobežojošu makroekonomisko politiku tieši brīdī, kad izaugsme apstājas. Kamēr ASV pārvar šoku, atrodoties salīdzinoši spēcīgā ekonomiskā stāvoklī, Eiropa saskaras ar tiešu triecienu, kas draud pārvērst ciklisko lejupslīdi ilgstošā ekonomiskā stagnācijā, tāpēc visa uzmanība tagad ir vērsta uz Hormuzas šaurumu.

Izteikta marta iezīme bija tradicionālo “drošo patvērumu” aktīvu neparedzamā uzvedība. Neskatoties uz pieaugošiem ģeopolitiskajiem riskiem, zelta cena samazinājās par aptuveni 12%, kas liecina, ka, iespējams, šo kritumu izraisīja investoru pielāgošanās augošiem reāliem ienesīgumiem un ASV dolāra dominancei, nevis ierastā zelta rezervju uzkrāšana piesardzības nolūkos. Pretēji vēsturiskajām tendencēm naftas cenu straujais kāpums neizraisīja būtisku pieprasījumu pēc zelta. Līdzīgi arī bitkoins neizturēja “digitālā zelta” pārbaudi, šajā periodā neuzrādot ievērojamu cenas pieaugumu – tā vietā investori meklēja patvērumu ASV dolārā, kurš bija ļoti pieprasīts, EUR/USD kursam nostiprinoties ap 1,15, kas atspoguļo ASV ekonomikas noturību salīdzinājumā ar citām, energoatkarīgām valstīm.