Zefīru eksperiments ar uzkrāto pensiju – apēdīsim uzreiz vai spēsim paciesties?

Šobrīd Latvijas pensiju sistēma nodrošina, ka savām vecumdienām pensiju 2. līmenī uzkrāj ikviens nodokļu maksātājs – gan finanšu pratīgais, gan arī nepratīgais. Zināšanu trūkums neizmaksā tik dārgi, cik tas varētu izmaksāt, ja nebūtu šādas sistēmas. Vecumdienās šo naudu vajadzēs katram – gan tam, kurš zināja, kā gudri rīkoties ar naudu ilgtermiņā, gan arī tam, kurš par to nedomāja. Šobrīd ikviens nodokļu maksātājs pensiju 2. līmenī iemaksā 5 % no savas bruto algas. Nauda nonāk pensiju plānā un tiek ieguldīta finanšu tirgos, lai inflācija būtiski nemazinātu tās vērtību ilgtermiņā, un pāragras nāves gadījumā šī nauda ir mantojama. Maz ticams, ka kādā citā veidā cilvēks tik sistēmiski un regulāri no sava pirmā oficiālā ienākuma investēs un sāks pelnīt finanšu tirgos.

Otra labā ziņa – salīdzinājumā ar 2022. gadu Latvijas iedzīvotāji daudz vairāk domā par to, kā ilgtermiņā uzkrāt papildus. Pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kas iegulda pensiju 3. līmenī un kas atzīst, ka vispār veic ieguldījumus, un pēdējā gada laikā būtiski pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kas apzināti izvēlējušies sev visatbilstošāko pensiju 2. līmeņa ieguldījumu plānu. Ieguldīšana un pensiju plānošana ir finanšu pratības jomas prioritāte, un ir redzami uzlabojumi. Vai ar to pietiek, lai mēs pieņemtu, ka cilvēki izmantos pensiju 2. līmeņa uzkrājumus savās ilgtermiņa interesēs? Vai tomēr ļausies īslaicīgām baudām?

Igaunijas iedzīvotāju finanšu pratības līmenis ir augstāks nekā Latvijas, un daudz lielāks Igaunijā ir arī aktīvo ieguldītāju skaits. 2021. gadā ļaujot Igaunijas iedzīvotājiem izņemt pensiju 2. līmenī uzkrāto, varēja šķist, ka igauņi, tiekot pie pensiju uzkrājuma, to gudri ieguldīs un nopelnīs vairāk. Ko cilvēki patiesībā izdarīja ar šo naudu? Vai attaisnojās cerības, ka viņi ieguldīs paši un sasniegs daudz labākus ieguldīšanas rezultātus nekā pensiju pārvaldnieki? Nē. Būtiska daļa igauņu nopirka platekrāna televizorus. Precīzāk, iedzīvotāji lielākoties triju mēnešu laikā iztērēja naudu ikdienas patēriņā vai kredītu atmaksā, nevis ieguldīja un iegūs vairāk nākotnē. Par kādu naudu cilvēki sevi uzturēs 2050. gadā? Nav zināms. Pamēģināt nolēma arī lietuvieši. Kas notiks Lietuvā? To redzēsim, kad šā gada aprīlī cilvēki saņems pieteikto naudu. Neformālās sarunās dzirdam Lietuvas bažas, ka parādīsies dažādas superinvestīciju iespējas ar lielu, garantētu peļņu, kas ļaus pārspēt pensiju pārvaldniekus. Tomēr tie, visticamāk, izrādīsies krāpnieki.

Vai ir kādas pazīmes, kas liecina, ka Latvijas iedzīvotājiem šo risku nebūs? Nē, nekas par to neliecina. Turklāt atšķirībā no Igaunijas Latvijas vidējais ieguldītājs ir jauns un nepieredzējis. Igaunijā ieguldīšanas kultūras attīstība notikusi daudz ilgākā periodā. Bet jauniem ieguldītājiem trūkstošā pieredze mēdz būt komplektā ar ļoti lielu pašpārliecinātību par prasmi pārspēt tirgu un nopelnīt vairāk nekā citi.

Cilvēki par savu naudu ne vienmēr pieņem racionālus un izsvērtus lēmumus. Rīcību ietekmē psiholoģiski, emocionāli, sociāli un citi faktori. Pat ja cilvēkam ir visas iespējamās zināšanas par naudu, emocijas var ņemt virsroku. Zināšanas ir būtisks palīgs, tāpēc tās ir jāuzlabo. Tomēr zināt, ka naudu vajag krāt, nenozīmē, ka mēs to darām.

Kādā eksperimentā bērniem iedeva vienu zefīru un pateica: ja tu to apēdīsi tagad, tas būs viss, bet, ja spēsi pagaidīt, vēlāk dabūsi divus. Daži zefīru apēda uzreiz, citi grozījās krēslā, skatījās prom, dziedāja vai aizvēra acis, cenšoties izturēt, un spēja pagaidīt. Ir grūti atteikties no tūlītēja ieguvuma lielāka nākotnes labuma vārdā. Šī spriedze starp "tagad" un "vēlāk" pastāv arī tad, kad runa ir par naudu. Tāpēc ir tik svarīgi, ka valsts un sistēma nāk palīgā un veicina individuālo uzkrājumu vecumdienām. Sistēma šobrīd palīdz mums paciesties, lai mēs saņemtu naudu tad, kad mums tā būs vajadzīga.

Vai mēs esam gatavi visu sabiedrību šobrīd iesaistīt "zefīru eksperimentā", kura sekas nozīmēs tukšus maciņus un nabadzīgākus cilvēkus nākotnē?