Kāpēc valsts uzņēmumu IPO nav ideoloģija, bet ekonomiska loģika?

No finansējuma piesaistes perspektīvas kapitāla tirgus papildina banku kreditēšanu. Lieli, kapitālietilpīgi projekti, piemēram, enerģētikā, transportā vai digitālajā infrastruktūrā, prasa līdzsvarotu risku sadali starp parāda un pašu kapitāla finansējumu. Akciju kotācija biržā tādejādi paplašina finansējuma avotu spektru.

Šajā kontekstā ir svarīgi skaidri nošķirt valsts uzņēmumu kategorijas. Valsts uzņēmumi, kas darbojas pilnībā konkurējošos tirgos un kuriem nav stratēģiskas nozīmes, pēc būtības ir pilnībā privatizējami, jo to darbība neietver sabiedriskās drošības, kritiskās infrastruktūras vai citu ilgtermiņa valsts interešu funkcijas, kuru nodrošināšanai būtu nepieciešama valsts kontroles saglabāšana.

Būtiski uzsvērt, ka valsts kontrole lielu stratēģisku uzņēmumu IPO scenārijā saglabājas: kotējot mazākuma akciju daļu un paturot kontrolpaketi, valsts turpina noteikt stratēģiskos virzienus un uzraudzīt būtiskākos lēmumus. Taču publiskais tirgus ievieš jaunus uzraudzības mehānismus caur mazākuma akcionāru kontroli un tirgus disciplīnu. Valsts mērķis šajā gadījumā nav atteikšanās no kontroles, bet gan jaunu, caurspīdīgu labas pārvaldības mehānismu iedarbināšana, kurus sniedz kapitāla tirgus.

Latvijas pensiju fondi šajā procesā varētu kļūt par dabiskiem investoriem, nodrošinot stabilu pieprasījumu pēc sākotnējā publiskajā piedāvājumā pārdodamajām akcijām. Šāda attīstības tendence redzama praktiski visās OECD valstīs. Tādējādi tiktu veicināta iespēja pensiju kapitālam lielākā mērā strādāt vietējā ekonomikā, vienlaikus pieņemot šos lēmumus tikai uz komerciāliem pamatiem pensiju fondu klientu interesēs. Jo vairāk kvalitatīvu, biržā kotētu uzņēmumu būs pieejami, jo vieglāk institucionālajiem investoriem atbildīgi palielināt savu ekspozīciju pret Latviju, neapdraudot diversifikācijas principus un nodrošinot pašu galveno - pienācīgu pensiju kapitāla atdevi pensiju plānu dalībniekiem. Lielākais šķērslis Latvijas pensiju fondu ieguldījumiem vietējā ekonomikā šobrīd ir tieši kapitāla tirgus seklums.

Pretargumenti ir zināmi. Tie ietver bažas par ārvalstu investoru potenciālo ietekmi, kā arī risku, ka uzņēmumi ar daļēju privātā kapitāla līdzdalību varētu būt motivēti palielināt savu rentabilitāti, tostarp uz darījumu partneru (citu vietējo uzņēmumu) peļņas maržu samazināšanas rēķina. Papildus tam pastāv risks, ka ieņēmumi no IPO tiktu uztverti kā regulāri budžeta ieņēmumi, kas, savukārt, varētu veicināt valsts izdevumu pieaugumu, strukturālo reformu atlikšanu vai publisko izdevumu samazināšanas pasākumu neīstenošanu.

Šie argumenti ir tā vērti, lai tos apspriestu. Vispirms jāatceras, ka Latvija ir atvērta ārvalstu investīcijām, gan ekonomisku, gan politisku, gan tiesisku apsvērumu dēļ. Kapitāla kustības brīvība ir viena no Eiropas Savienības pamatbrīvībām, un Latvija ir guvusi būtisku labumu no tiešajām ārvalstu investīcijām, kuru apjoms sasniedz jau 26,5 miljardus eiro 2025. gada trešajā ceturksnī1. Tāpat Latvijas kapitāla tirgus izmērs pats par sevi nav šķērslis lielu uzņēmumu kotācijai biržā, it paši ja tiek nodrošināta vēl labāka savietojamība ar Eiropas kapitāla tirgus norēķinu un depozitāro infrastruktūru. Ja pastāv bažas, ka IPO ieņēmumi varētu tikt izmantoti kā īstermiņa budžeta “plāksteris”, tos ir iespējams strukturēt tā, lai piesaistītie līdzekļi paliktu uzņēmumos un tiktu novirzīti produktīvām investīcijām un attīstības projektiem.

Valsts uzņēmumu akciju sākotnējais publiskais piedāvājums nav skaļš žests vai simbolisks eksperiments. Tam ir jābūt strukturālam lēmumam par pārvaldības kvalitātes celšanu un papildus finanšu resursu mobilizāciju uzņēmumu attīstībai, vienlaikus dabiski veicinot tik ļoti nepieciešamo kapitāla tirgus padziļināšanu. Ja šo procesu īstenosim pragmatiski un profesionāli, ieguvums būs ne tikai atsevišķiem uzņēmumiem, bet arī noturīgāks ekonomikas modelis kopumā.