Eiropas banku konkurētspēja – ko Eiropas Komisijas secinājumi nozīmē Latvijai?

Eiropas Komisijas vērtējuma centrā ir vienkāršs, taču būtisks secinājums. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā Eiropas Savienība ir izveidojusi daudz noturīgāku banku sistēmu nekā pirms globālās finanšu krīzes 2008.gadā. Bankas ir labāk kapitalizētas, un tās spēj daudz sekmīgāk izturēt ekonomiskus un finanšu satricinājumus. Taču līdz ar to ir mainījies arī centrālais uzstādījums. Ja iepriekš prioritāte bija finanšu stabilitātes atjaunošana, tad šobrīd arvien svarīgāk ir vērtēt, vai regulējuma sarežģītība un kopējais regulatīvo prasību slogs neierobežo banku spēju adekvāti finansēt ekonomikas izaugsmi. Komisija pamatoti aicina analizēt ne tikai katras prasības individuālo mērķi, bet arī regulējuma kopējo ietekmi uz banku izmaksām, rentabilitāti un kreditēšanas spēju.

Šo problēmu spilgti atspoguļo arī tirgus vērtējums. Neraugoties uz augstiem kapitāla un likviditātes rādītājiem, Eiropas banku akciju vērtību raksturojošie rādītāji joprojām atpaliek no ASV bankām. Tas liecina, ka investori piesardzīgāk vērtē Eiropas banku ilgtermiņa rentabilitāti, izaugsmes iespējas un spēju mērogot savu biznesu. Citiem vārdiem sakot, centrālais jautājums vairs nav par banku sistēmas drošību, bet gan par tās spēju efektīvi finansēt ekonomikas attīstību un konkurēt globālā mērogā. Finanšu stabilitāte ir nepieciešams priekšnoteikums, taču ar to vien Eiropas Savienības konkurētspējai nepietiek.

Viens no būtiskākajiem Eiropas Komisijas secinājumiem ir tas, ka banku konkurētspēju nosaka ne tikai regulējuma saturs, bet arī tā piemērošana praksē. Lai gan Eiropas Savienībā formāli pastāv vienots regulējuma ietvars, tirgus integrāciju joprojām ierobežo atšķirīga uzraudzības prakse ES dalībvastīs, dažāda normu interpretācija un papildu nacionālo prasību ieviešana jeb regulatorā uzslāņošana. Šādas atšķirības palielina banku darbības izmaksas, apgrūtina pārrobežu pakalpojumu sniegšanu un negatīvi ietekmē konkurenci. Komisija pamatoti norāda, ka vienotā banku tirgus potenciāls joprojām nav pilnībā izmantots. Pārrobežu darbība un banku konsolidācija Eiropā joprojām ir ierobežota, jo kapitāla un likviditātes prasību piemērošanu joprojām būtiski ietekmē nacionālie ierobežojumi un atšķirīgas uzraudzības pieejas. Tādēļ Eiropas finanšu tirgus daudzos aspektos aizvien darbojas drīzāk kā atsevišķu valstu tirgu kopums, nevis kā patiesi integrēta ekonomiskā telpa.

No tā izriet svarīgs secinājums arī Latvijai. Ja vienotā regulējuma ietvaros nacionālās atšķirības rada papildu izmaksas, mums ir jāvērtē, vai ar savām uzslāņotajām nacionālās likumdošanas prasībām mēs paši neesam radījuši nevajadzīgus šķēršļus kapitāla piesaistei un kreditēšanai.

Mazā ekonomikā katras papildu prasības relatīvā ietekme ir lielāka nekā lielā tirgū. Liela banka, kas darbojas daudzās valstīs var savas informācijas tehnoloģiju un regulatorās atbilstības izmaksas sadalīt uz miljoniem klientu. Latvijā tās jāsedz daudz šaurākam klientu lokam, tādēļ tās tiešāk ietekmē pakalpojumu cenu un finansējuma nosacījumus. Tieši tāpēc regulējums un nodokļi nav vērtējami izolēti. Izšķiroša ir to kumulatīvā ietekme uz kapitāla cenu, banku spēju kreditēt, konkurences intensitāti un tirgus pievilcību investoriem. Atsevišķi katrai prasībai var būt saprotams pamatojums, taču tas vēl nenozīmē, ka kopējais slogs ir samērīgs vai ekonomiski pamatots.

Eiropas Komisija šajā kontekstā īpaši uzsver proporcionalitātes principu. Regulējumam jānodrošina finanšu stabilitāte, vienlaikus nepieļaujot, ka vienotas prasības nesamērīgi ietekmē mazākus tirgus, vienkāršākus biznesa modeļus vai nelielas finanšu institūcijas. Latvijai tas ir sevišķi aktuāli, jo nodokļu un regulatīvo izmaksu relatīvais svars mūsu banku tirgū ir lielāks nekā Eiropas lielākajās ekonomikās.