Rīgā mājokļu cenas aug divreiz straujāk nekā īres maksas

Vasaras pirmajā mēnesī sludinājumu portālos savu nākamo īrnieku gaidīja 2640 dzīvokļi. No tiem vien 35% bija mājokļi sērijveida ēkās Rīgas apkaimēs – vairums jeb 1718 īres dzīvokļu bija pieejami jaunajos projektos un renovētajos namos dažādās galvaspilsētās lokācijās.“Latio” dati liecina, ka īres maksu pieaugums Rīgā saglabājas mērens, tomēr atšķirības ir ievērojamas, salīdzinot apkaimes. Piemēram, vienistabas dzīvokļa īres maksa jaunajā projektā 2026. gada pirmajā pusgadā Rīgas centrā sasniedza aptuveni 540 EUR mēnesī, Imantā – 500 EUR, bet Āgenskalnā – 460 EUR. Divu istabu dzīvokļiem jaunajos projektos īres maksa centrā ir ap 760 EUR/ mēn., Āgenskalnā 720 EUR, bet Teikā – 610 EUR.

Tomēr kopējā aina rāda – īres maksas nespēj sekot līdzi mājokļu pārdošanas cenu pieaugumam. Balstoties uz Eurostat datiem, no 2010. līdz 2024. gadam mājokļu cenas ES pieauga par 53%, kamēr īres maksas – par 24%.

“Īres tirgus ir ļoti jutīgs – varētu teikt, ka tas ir tiešs maksātspējas spogulis. Īpašnieks var vēlēties par dzīvokli saņemt 700 vai 800 EUR mēnesī, taču, ja konkrētajā segmentā īrnieks šo summu nav gatavs maksāt, darījums vienkārši nenotiks. Sludinājumos redzam, ka īrniekiem Rīgā ir pietiekami plašas izvēles iespējas, lai salīdzinātu cenu, kvalitāti, lokāciju un komunālo maksājumu apmēru. Tāpēc īres cenu kāpumam daudz ātrāk parādās griesti nekā pārdošanas tirgū,” skaidro “Latio” tirgus analītiķe Ksenija Ijevleva. Viņa uzsver – vien retajam īpašniekam ir izdevīgi “turēt” tukšu dzīvokli un gaidīt īsto īrnieku par sākotnēji vēlamo īres maksu; lielākā daļa ir spiesti reaģēt uz tirgus prasībām. Izņēmumi gan ir nemainīgi pieprasītās apkaimes abos Daugavas krastos – Teika un Āgenskalns, kur īres maksas nereti konkurē ar centra cenām. Aizvien biežāk īrnieki apsver arī Grīziņkalna un Avotu apkaimes, kā rezultātā īres maksas šajās lokācijās lēnām pieaug.

Kamēr Rietumeiropas valstīs liela daļa iedzīvotāju lemj par labu īrei, Latvijā dzīvošana īrētā mājoklī nav dominējošais modelis. Tikai aptuveni katrs piektais Latvijas iedzīvotājs dzīvo īrētā mājoklī, kamēr, piemēram, Vācijā īrnieki veido vairāk nekā pusi iedzīvotāju. Eurostat jaunākie dati rāda, ka 2025. gadā Vācija bija vienīgā Eiropas Savienības valsts, kur īrēšana bija izplatītāka par dzīvošanu savā īpašumā.

“ Latio” ekspertu ieskatā Latvijā mājokļa iegāde joprojām cieši saistīta ne vien ar finanšu aprēķinu, bet arī ar drošības sajūtu. Īpašums tiek uztverts kā ilgtermiņa stabilitātes garants un aktīvs, ko iespējams saglabāt vecumdienām vai nodot nākamajām paaudzēm. Ja cilvēkam ir pietiekami ienākumi, pirmā iemaksa un iespēja saņemt finansējumu, drīzāk viņš izvēlēsies iegādāties īpašumu. Turpretī īre kļūst par risinājumu dzīves posmā, kad pirkums vēl nav iespējams, piemēram, studiju laikā, karjeras sākumā, pēc pārcelšanās uz citu pilsētu vai situācijā, kad svarīga ir mobilitāte.“Nav vienas pareizās formulas, pēc kuras mēs varētu pateikt, ka pirkt vienmēr ir gudri, bet īrēt nozīmē izmest naudu vējā – vai otrādi. Ir jāvērtē individuāli dzīves posms, plānotais uzturēšanās ilgums konkrētajā vietā, finanšu rezerves, riska tolerance un arī paša cilvēka disciplīna. Vienlaikus mājokļu tirgus dalībnieku uzvedība ļoti skaidri parāda – īpašums mums joprojām ir emocionāls un finansiāls drošības spilvens. Cilvēki daudz biežāk baidās no tā, ka vecumdienās nebūs sava mājokļa, nekā no tā, ka būs kļūdījušies, nopērkot tādu mājokli, kuru ir grūtāk izīrēt”, rezumē Ksenija Ijevleva.