Vēl viens solis uz plāna ledus – pensiju sistēmas izaicinājumi un iespējas 2026. gadā

1. Būtiski palielināt strādājošo skaitu. Teorētiski to var panākt ar diviem instrumentiem– dzimstības pieaugumu vai imigrāciju/reemigrāciju. Bērnu skaita palielināšana ir svarīga nacionālās attīstības ilgtermiņa prioritāte, tomēr pensiju sistēmas skatījumā šodienas ieguldījumi sāks dot efektu tikai ap 2050. gadu, kad šī paaudze ienāks darba tirgū.

Savukārt imigrācijas scenārijs rāda, ka, lai līdz 2035. gadam kompensētu demogrāfisko kritumu, Latvijai būtu jāintegrē aptuveni 250 000 cilvēku – ambiciozs un arī sabiedrībā sensitīvs mērķis. Jā, valdībai vienmēr ir iespēja paaugstināt pensionēšanās vecumu, taču tas drīzāk signalizētu rīcībspējas trūkumu. Latvijā cilvēkiem pensijas vecumā vidēji ir tikai pieci veselīgi nodzīvotie gadi, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā – tas nozīmē, ka būtiski ilgāks darba mūžs lielai daļai cilvēku objektīvi nebūtu iespējams un šāds lēmums tikai palielinātu nabadzības risku pirmspensijas vecumā.

2. Paaugstināt produktivitāti. Otrs scenārijs paredz būtisku ekonomikas produktivitātes pieaugumu, lai katrs strādājošais spētu samaksāt vairāk sociālajās iemaksās, tādējādi finansējot šī brīža pensionārus. Uzlabojumi būtu iespējami gan ēnu ekonomikas mazināšanā, gan tehnoloģiskās attīstības veicināšanā, taču šobrīd progress abos virzienos ir lēns un nenoteikts. Situāciju papildus sarežģī arī lielais valsts aparāta īpatsvars ekonomikā un nepieciešamība noturēt grožos inflāciju.

3. Veicināt individuālos uzkrājumus pensijai. Trešais un tuvākajā laikā praktiskākais risinājums ir stiprināt iedzīvotāju spēju un motivāciju pašiem veidot uzkrājumus pensijai.

Valsts šobrīd atbalsta pensiju uzkrājumus, piešķirot nodokļu atvieglojumus trešajam līmenim. Tas ir pareizs virziens, taču vienlaikus vairākas politikas izmaiņas šo sistēmu vājina. Iemaksu samazināšana pensiju 2. līmenī no 6% uz 5% nozīmē mazāku uzkrājumu katram no mums. Vēl nopietnāks šķērslis ir 25,5% kapitāla pieauguma nodoklis brīvprātīgajiem pensiju uzkrājumiem. Lielākajā daļā ES valstu pensiju uzkrājumiem šo nodokli nepiemēro vispār vai piemēro simboliski, piemēram, Lietuvā un Igaunijā tie ir 0–10% robežās. Ja vēlamies, lai cilvēki uzņemtos lielāku atbildību par savu pensijas kapitālu, šī likme ir nekavējoties un būtiski jāsamazina.

Kopējais secinājums ir skaidrs– jau no 2026. gada pilnvērtīgas pensijas nodrošināšanai arvien lielāka nozīme būs katra paša veidotajiem uzkrājumiem.

Neskatoties uz demogrāfijas izaicinājumiem, Latvijas pensiju sistēmas būtiskākie elementi darbojas jaudīgi un ir konkurētspējīgi gan Eiropas, gan globālā līmenī.