Baltijas ekonomika uz pārmaiņu sliekšņa: ko 2026. gads nesīs Latvijai?

Lietuvas ekonomika pēdējos gados darbojusies labāk nekā pārējās Baltijas valstīs. Kāpēc tā, un ko kaimiņi var mācīties no Lietuvas? No vienas puses – jāņem vērā, ka, piemēram, Igaunijas gadījumā inflācija varētu būt pārvērtēta, tāpēc, skatoties uz cenu līmeni, ekonomikas izaugsme varētu šķist zemāka, nekā tā ir patiesībā. Taču ir daudz citu aspektu, kas nenoliedzami ļāvuši Lietuvas ekonomikai augt.

Pirmkārt, jāņem vērā atšķirības pieprasījumā. Lietuvas eksporta tirgus ir vairāk izkliedēts, ciešāk saistīts ar Centrāleiropu, un viņu svarīgākie eksporta galamērķi ir Latvija, Polija, Vācija un Nīderlande, bet pakalpojumu tirgū lielu lomu ieņem arī Francija. Savukārt Igaunijai nozīmīgākas ir Ziemeļvalstis, tostarp Somija, kam seko Zviedrija un Latvija. Tikmēr Latvijas eksports galvenokārt vērsts uz Baltiju un Vāciju. Centrāleiropas valstu ekonomikai pēdējos gados ir gājis labāk nekā Ziemeļvalstu vai Baltijas ekonomikai, turklāt Lietuva labi izmantojusi arī savu atrašanās vietu, piedāvājot transporta pakalpojumus.

Otrkārt, Lietuvai ir daudzveidīgāka ekonomiskā struktūra un vairāk lielo uzņēmumu nekā Latvijai vai Igaunijai. Lai gan Lietuvas pakalpojumu eksports nav tik ļoti vērsts uz zinātni kā Igaunijai, tā apjoms ir daudz lielāks, nodrošinot ievērojamu pievienoto vērtību un apgrozījumu.

Treškārt, Lietuva Baltijas valstu kontekstā izceļas ar augstu ražīgumu un daudzpusīgu ekonomikas struktūru, kurā līdzās spēcīgai ķīmijas un naftas rūpniecībai nozīmīgu lomu ieņem arī informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pakalpojumi. Šajā ziņā spēcīga ir arī

Igaunija – ar lielākajām investīcijām pētniecībā un attīstībā, īpaši koncentrējoties uz jaunuzņēmumu atbalstu – jo sevišķi zinātniski ietilpīgo tehnoloģiju jeb deep tech nozarē. Arī Latvijā būtu nepieciešams mērķtiecīgāk un lielākos apjomos atbalstīt jaunuzņēmumus, īpaši informācijas tehnoloģiju jomā, kur potenciāls ir ļoti augsts.

Ceturtkārt, Lietuva krietni drosmīgāk par saviem kaimiņiem eksperimentējusi ar nodokļu politiku – pateicoties apjomīgiem valdības ieguldījumiem, iedzīvotāji var saņemt nodokļu atvieglojumus, kā arī veikti citi uzlabojumi. Veiksmīgi izmantoti arī Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļi, radot spēcīgu tehnoloģisko bāzi apstrādes uzņēmumiem. Domāju, katrā no šiem aspektiem gan Latvija, gan Igaunija var ieraudzīt veidu, kā ņemt labu piemēru no dienvidu kaimiņiem.

Tāpat ekonomikas izaugsmi nenoliedzami ietekmē arī darbaspēks un tā izmaksas. Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka pērn, salīdzinot ar 2023. gadu, darbaspēka izmaksas Latvijā pieauga par 8,3 %. Tomēr Latvijas rādītājs joprojām ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā – pēc Eurostat datiem 2024. gadā darbaspēka izmaksas Latvijā bija 15,1 eiro stundā. Salīdzinājumam: Lietuvā tie bija 16,3 eiro, bet Igaunijā – 19,6 eiro stundā.

Pats par sevi algu pieaugums nav problēma, ja līdz ar to aug arī darba ražīgums. Uzņēmumi Baltijā centušies pielāgoties spiedienam, pilnveidojot produktus un pakalpojumus, kā arī samazinot darbinieku skaitu, ieguldot automatizācijā un digitalizācijā, tomēr apstrādes rūpniecībā Igaunijas agrākais ražīguma pārsvars pār Lietuvu ir sarucis, un patlaban abu valstu ražīguma līmenis ir līdzīgs. Savukārt Latvija šobrīd iet nopakaļ.