Vai mūsu ekonomikai ir Ziemassvētku vecīša talants?

Sabiedrībā nostiprinās priekšstats, ka labklājības pieauguma temps mūsu valstī ir viduvējs vai pat vājš. Šajā priekšstatā ir patiesības elementi. Ilgākā laikā mūsu sniegums ir bijis izcils, piemēram, IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju laikā no 1995. gada līdz 2024. gadam Latvijā bija otrais straujākais Eiropas Savienībā (ES) aiz Lietuvas, saskaņā ar Eurostat datiem. Savukārt Pasaules Bankas (PB) aprēķini vēsta, ka laikā no 1993. gada līdz 2023. gadam Latvijas IKP uz iedzīvotāju pieaugums bija visstraujākais starp visām pasaules valstīm, kuras šobrīd PB ierindo augstu ienākumu grupā. Taču reālais kopprodukts “uz galviņu” kopš 2019. gada ir audzis vairs tikai nedaudz straujāk par ES vidējo – par 6,9% salīdzinājumā ar 4,3% ES vidēji. Attīstības bremzi ir spiedis gan liktenis, gan neizdarība. Mūsu valsti vairāk nekā vidējo Eiropu ietekmē karš Ukrainā. Taču sniegums būtu labāks, ja iepriekš vairāk būtu darīts investīciju piesaistē, kas varētu būt galvenais faktors, kas nosaka Latvijas un Lietuvas pieaugošo plaisu.

Šī apskata galvenā tēma ir nevis vidējo skaitļu līknes, bet tas, kā klājas sabiedrības daļai, kuras ienākumi ir samērā nelieli. Tuvojas brīdis, kad biežāk uzdodam jautājumu par to, kā klājas tiem, kuriem dzīvē ir paveicies mazāk. Tas, kā klājas vistrūcīgākajai sabiedrības daļai, ir ļoti svarīgi kaut vai tāpēc, ka veiksmei dzīvē ir milzīga nozīme. Neesam izvēlējušies savas piedzimšanas apstākļus, kuriem mūsu labklājības noteikšanā ir bijusi milzīga nozīme. Nezinām, kāds relatīvais ienākumu līmenis mums būs nākotnē, dzīve prot sagādāt pārsteigumus.

Viena iespējama atbilde uz jautājumu – kā šai sabiedrības daļai klājas –, ir ļoti lakoniska – “mazāk slikti”. Ļoti lielas izmaiņas ir notikušas pat tik īsā laika nogrieznī kā 10 gadi. Tātad atbilde vienā vārdā uz virsrakstā uzdoto jautājumu ir “jā”. Ir iespējamas arī niansētākas atbildes

Ļoti iespaidīgs ir nabadzības kritums dažos parametros, kas vēl nesen bija nomācoši augsti. 2014. gadā gandrīz trešdaļa Latvijas iedzīvotāju teica, ka viņi nevar atļauties nopirkt jaunu, nelietotu apģērbu. Tas nozīmē, ka viņi to nepirka vispār vai pirka lietoto apģērbu veikalos. Šī nabadzības forma vēl joprojām ir realitāte desmitajai daļai iedzīvotāju. Nav šaubu, ka katrs atlikušais procentu punkts ir viens par daudz, bet paslavēsim ekonomiku par panākto progresu, arī tas atbilst Ziemassvētku noskaņai.

Samazinājies ir arī to ģimeņu īpatsvars, kas nevar atļauties iegādāties auto. Ir saprotams, kāpēc Latvijā īpatsvars vēl ir nedaudz augstāks nekā citur Baltijā. Var jautāt, kāpēc Igaunijas un Lietuvas līkņu attiecības abos grafikos ir tik atšķirīgas. Skaidrs, ka priekšstatus par to, ko var vai nevar atļauties, nenosaka tikai ienākumu un cenu matemātika, tie atspoguļo arī emocijas un prioritātes. Šķiet, ka lietuviešu vērtību skalā auto iegāde ir daudz augstākā vietā, salīdzinot ar apģērbu iegādi, bet mazāk pelnoši cilvēki Igaunijā ir bijuši gatavi uz lielākiem upuriem, lai labi ģērbtos.

Latvijas iedzīvotājiem ir vāja finansiālā drošība – viņu spēja segt negaidītus izdevumus ir otrā vājākā ES dalībvalstu vidū. Tā kā ir runa par nespēju tikt galā ar īslaicīgu izdevumu kāpumu, nevis vecumdienām izveidotajām rezervēm, šajā gadījumā to nevar izskaidrot ar īso laiku, kas nodzīvots mūsdienu kapitālismā, kurā ir bijis iespējams krāt. Polijā ir līdzīgi ienākumi un līdzīgs to augšanas temps, bet mājsaimniecību finansiālās ievainojamības rādītājs ir labāks nekā ES vidēji. Nav šaubu, ka ienākumiem ir jāaug, valdībai jāstrādā ar piepūstiem vaigiem, bankām ir jākreditē un arājiem ir jāar, bet arī pašu iedzīvotāju vērtību skalā finansiālajai drošībai ir jābūt augstākā vietā. Ir nojauta, ka nepietiktu ar to, ka Ziemassvētku vecītis katram latvietim uzdāvinātu pa aploksnei. Reālie ienākumi 30 gados ir vairāk nekā trīskāršojušies. Tātad lielākā daļa sabiedrības var uzkrāt vairāk, vienkārši ir jāizdara izvēle. Vairāk uzkrāt noteikti traucē tas, ka priekšstats par “izdzīvošanu” nav kalts akmenī, tas mainās līdz ar vidējo ienākumu līmeni. Varbūt var palīdzēt pašironija pret cilvēkiem neatņemami piemītošo tieksmi sacensties ar citiem.

Kā jau norādīts, dziļa nabadzība strādājošo Latvijas iedzīvotāju vidū ir nedaudz mazāk izplatīta nekā ES vidēji. Citādi ir ar pensionāriem – situācija nav katastrofāli slikta, tomēr zem ES vidējā esam.

Latvijas salīdzināšana ar Eiropu un jo īpaši Baltiju ir populārs sports, tomēr mazāk redzam mūsu valsts pozīciju globālā kontekstā. Tāpēc piedāvāju grafiku ar pasaules anti-nabadzības eliti. Pēdējās dienās ir izteikti kategoriski apgalvojumi par Eiropas civilizācijas stāvokli, bet šajā grafikā tā izskatās ļoti labi. No 30 labākajām pasaules valstīm 22 ir no Eiropas, arī Latvija. Kontekstam – ir vairākas valstis Āfrikā, kā arī dažas ārpus tās (kā Papua-Jaungvineja), kur nabadzīgo cilvēku īpatsvars ir virs 90%.