Cik noturīga ir zemā inflācija Eiropas Savienībā?

Tagad aplūkosim lielākās eirozonas ekonomikas. Kopš finanšu krīzes Itālijas parāds pastāvīgi pārsniedz 130 % no IKP un “Covid” pandēmijā sasniedza 155 %. Šā gada otrajā ceturksnī tas bija 138 %. Francijā parāda slogs kopš finanšu krīzes lēnām pieaug un šā gada otrajā ceturksnī sasniedza 116 % no IKP. Spānijā tas bija 103 %, bet Beļģijā – 106 %. Pēdējā reize, kad Spānijas vai Beļģijas budžets bijis sabalansēts, bija 2007. gadā.

ES statistikas departamenta “Eurostat” dati sniedzas līdz 1995. gadam, un pēdējos 30 gados ne Francijai, ne Itālijai nav bijis neviena (!) gada ar budžetu, kas būtu sabalansēts vai ar pārpalikumu. Līdz ar to ir saprotami, ka kopējais parāds tikai turpina pieaugt. Pēdējie četri gadi ir izņēmums: “Covid” krīzes dēļ parāds strauji kāpa, kam sekoja neliela korekcija. Taču ilgtermiņā diemžēl redzama nepārprotama augšupeja.

Kādi ir risinājumi šādai parādu krīzei? Klasiskajā ekonomikas mācību grāmatā teikts – vai nu jāsamazina valsts izdevumi vai arī jāpalielina valdības ieņēmumi. Pēdējais nozīmētu nodokļu pieaugumu. Bet vai šie risinājumi patiešām darbojas?

Aplūkojot nesenos notikumus Francijā, kur strukturālo reformu un izdevumu samazināšanas plāni beidzās ar politiskām krīzēm, premjerministru maiņām un atliktām reformām, rodas šaubas. Savukārt Itālijā, šķiet, vairs pat necenšas – viņu protestu mentalitāte ir labi zināma. Spriežot pēc vēsturiskās pieredzes, pieņemt, ka ekonomikas izaugsme kompensēs publisko izdevumu pieaugumu, arī nav reāli. Tad kas paliek pāri? Atliek tikai vaļīgāka monetārā politika – parādu finansēšana ar naudas piedāvājuma palielināšanu un augstāku inflāciju.

Līdz šim Vācija (un arī Nīderlande) ir centusies ievērot sabalansēta budžeta politiku. Tomēr Vācijas ekonomika šobrīd piedzīvo nopietnas strukturālas problēmas, tāpēc nākamajā desmitgadē plānoti lieli ieguldījumi strukturālajās pārmaiņās un aizsardzības nozarē. Tas viss būs iespējams tikai aizņemoties, līdz ar to arī Vācijas parāds nākamajos gados strauji augs.

Ja visām lielākajām eirozonas valstīm ir parādu problēmas, tad agrāk vai vēlāk ECB nebūs citas izvēles, kā vien atjaunot aktīvu pirkšanas programmu. Vienkāršāk sakot – atkal sākt “drukāt eiro”.

Mājsaimniecībām un uzņēmumiem tas nozīmē straujāku inflāciju vidējā termiņā. Citi politiskie risinājumi vienkārši nedarbojas. Tāpēc jautājums nav par to, vai ECB atkal sāks drukāt naudu, bet gan – kad. Maz ticams, ka tas notiks tuvākajos divos vai trijos gados, taču tālāk prognozēt vairs nav iespējams. Vidējam cilvēkam tas nozīmē, ka inflācija Latvijā turpināsies – varbūt ne 4 % apmērā, bet noteikti virs 2 %.

Tieši tāpēc ir jēga ieguldīt brīvos finanšu līdzekļus instrumentos, kas tos pasargā pret inflāciju. Bet, ja tiešām ticat, ka vecās Eiropas valstis sāks samazināt publiskos izdevumus, tad droši turpiniet krāt naudu zeķē.