Universālais pamatienākums – realitāte vai hipotēze

No mākslīgā intelekta (MI) attīstības tiek gaidīts milzīgs produktivitātes lēciens. Tiesa gan, zināmas aizdomas ir, ka šo tehnoloģiju uznācienu kādā brīdī pavadīs pilnvērtīga cilvēku darba tirgus apokalipse.

Proti, atsevišķas prognozes ir, ka beigās mākslīgais intelekts lielai daļai cilvēku atņems darbu, kas novedīs pie milzīgām pārmaiņām sabiedrībā.

Kā šādu darba tirgus apokalipsi risināt? Jāsaka, ka tas atkal ir atdzīvinājis diskusiju par universālā pamatienākuma (Universal Basic Income) nodrošināšanu. Proti, teju visu nākotnē darot robotiem, kaut kā būtu jārisina aiz darba tirgus borta palikušo cilvēku problēma.

Universālo pamatienākuma ideja paredz, ka cilvēkiem bez kādiem īpašiem nosacījumiem tiek piešķirti līdzekļi ikdienas vajadzību segšanai.

Jautājumu, protams, pie šādas situācijas ir vairāk nekā atbilžu. Tas pieprasītu grūti aptveramu sabiedrības kārtības izmaiņu mērogu. Jau tagad Rietumvalstu deficītu un parādu apmēri un trajektorija raisa ievērojamas bažas par šādu saistību ilgtspēju. Tāpat var aizdomāties par finanšu pasaules darbību un krāšanu kā tādu šādos laikos. Proti, kā pie universāliem pamatienākumiem vispār veidosies cenas un peļņa. Kāds arī varētu jautāt: kādēļ vispār krāt, ja vajadzības atrisinās šādu pamatienākumu nodrošināšana?