Inflācijas draudi atgriežas: vai ECB atkal paaugstinās procentu likmes?

Pirmkārt, pašreizējais eirozonas ekonomikas cikls būtiski atšķiras no situācijas 2022. gada jūlijā, kad ECB sāka agresīvu procentu likmju paaugstināšanas ciklu. Toreiz eirozonas ekonomika bija ļoti spēcīga – to joprojām balstīja pēc pandēmijas piedzīvotais ekonomikas atveseļošanās bums.

Šobrīd situācija ir citāda. Eirozonas ekonomikas cikls ir vājš un būtiski atpaliek no ilgtermiņa vidējā līmeņa. Reģiona ekonomikas flagmane Vācija pēdējos gados balansējusi starp stagnāciju un recesiju. Lai gan ekonomika pamazām atkopjas, kopējais izaugsmes temps joprojām ir trausls. Šādā situācijā procentu likmju paaugstināšana varētu apslāpēt tikai veidojošos atveseļošanos un pat izprovocēt jaunu recesijas posmu.

Otrkārt, un, iespējams, vissvarīgāk, jānošķir iespējamā pašreizējā inflācijas kāpuma struktūra no 2022. gada inflācijas viļņa. Toreiz cenas augšup virzīja ne tikai energoresursu sadārdzināšanās, bet arī strauji augošā pakalpojumu inflācija, kas cieši saistīta ar darba samaksas dinamiku. 2022. gada beigās vidējais darba samaksas pieaugums eirozonā sasniedza aptuveni 5,3 %, kas būtiski paaugstināja pakalpojumu cenas. Tieši pakalpojumu inflācija ir viena no svarīgākajām komponentēm, ko ECB īpaši rūpīgi uzrauga. Tāpēc lēmumu sākt procentu likmju paaugstināšanas ciklu tobrīd galvenokārt noteica tieši pakalpojumu inflācijas kāpums, nevis vien energoresursu cenas.

Pašreizējā situācija ir citāda. Vidējais darba samaksas pieaugums eirozonā ir aptuveni 2 %, ko lielā mērā nosaka vājāks ekonomikas cikls un atdziestoša aktivitāte darba tirgū. Ja ECB šādā vidē sāktu paaugstināt procentu likmes, tas vēl vairāk palēninātu algu pieaugumu. Šādā gadījumā pakalpojumu inflācijas vietā pastāvētu risks piedzīvot pat pakalpojumu deflāciju - cenu kritumu, kas būtībā nozīmētu pakalpojumu sektora recesiju.

Treškārt, bāzes procentu likmju paaugstināšanai šajā gadījumā būtu ļoti ierobežota ietekme uz pašu inflāciju. Pašreizējo cenu spiedienu galvenokārt nosaka energoresursu sadārdzināšanās, kas saistīta ar faktiski bloķēto Hormuza šaurumu. Pa šo stratēģisko tirdzniecības ceļu tiek transportēta aptuveni piektā daļa pasaules naftas, gāzes un mēslojuma piedāvājuma. Pat ja ECB bāzes procentu likmes šobrīd sasniegtu 4 %, kā tas bija pēdējā procentu likmju paaugstināšanas cikla maksimumā, tas nekādi neietekmētu pasaules energoresursu vai mēslojuma cenas. Šāds lēmums tikai palielinātu recesijas risku eirozonā.

Ceturtkārt, energoresursu cenu kāpums inflāciju eirozonā ietekmē ar laika nobīdi. Mūsu aprēķini liecina, ka energoresursu cenu izmaiņas inflāciju ietekmē aptuveni pēc četriem mēnešiem. Citiem vārdiem sakot, lai gan izejvielu cenas tirgos jau tagad ir pieaugušas, to ietekme uz oficiālajiem inflācijas rādītājiem var kļūt redzama tikai vasaras mēnešos.

Pašlaik arī tirgus gaidas un ECB komunikācija virzās dažādos virzienos. Tirgus dalībnieki paaugstina EURIBOR prognozes, taču ECB pārstāvji publiski uzsver, ka nesteidzas mainīt procentu likmju politiku un pagaidām ir apmierināti ar pašreizējo bāzes procentu likmju līmeni.

Tāpēc šobrīd nevajadzētu steigties ar secinājumu, ka iespējamais inflācijas kāpums eirozonā neizbēgami piespiedīs ECB paaugstināt bāzes procentu likmes. Šāds lēmums, visticamāk, nepalīdzētu ierobežot energoresursu cenu izraisīto inflāciju, taču varētu viegli izprovocēt vēl vienu eirozonas ekonomikas sarukuma posmu.