Kāda ir Latvijas pensiju sistēma, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm?

Nīderlandē un Dānijā pensiju sistēma, līdzīgi kā citās attīstītajās valstīs, balstās trīs līmeņos, kur pirmais ir valsts garantētā pensija. Tās apmērs nav atkarīgs no veiktajām sociālajām iemaksām, bet gan no valstī nodzīvotajiem un/vai nostrādātajiem gadiem – par katru gadu tiek uzkrāti 2 %, tādējādi pēc 50 gadiem pienākas pilns jeb 100 % pensijas apmērs. Nīderlandē, nosakot pensiju, tiek ņemti vērā arī personas sociālie apstākļi – vientuļš pensionārs var saņemt ap 2070 eiro (70 % no minimālās algas), savukārt dzīvojot ar partneri līdz 50 % no minimālās algas. Dānijā pilna valsts pensija pienākas iedzīvotājiem, kuri valstī nodzīvojuši 40 gadus, bet īsāka perioda gadījumā summa ir proporcionāli mazāka.

Arī Latvijā darbojas trīs līmeņu pensiju sistēma, kas veido stabilu pamatu iedzīvotāju labklājībai vecumdienās. Pensiju 2. līmenis jau šobrīd ir viens no būtiskākajiem ilgtermiņa finanšu instrumentiem – 77 % Latvijas iedzīvotāju uzkrāj pensiju 2. līmenī, 35 % veic iemaksas pensiju 3. līmenī, bet citos finanšu instrumentos investē vien 9 %.

Gan Dānijā, gan Nīderlandē tieši pensiju 2. līmeņa uzkrājumi veido lielāko daļu no kopējās pensijas, savukārt valsts pamatpensija kalpo kā drošības spilvens, nevis galvenais ienākumu avots. Šajās valstīs ilgstoši tikusi veidota uzkrāšanas kultūra, augsts iemaksu apmērs un sabiedrības uzticēšanās pensiju fondiem, kas nodrošina būtiski augstāku ienākumu aizvietojuma līmeni vecumdienās. Ja Latvijā iemaksas pensiju 2. līmenī ir 5 % no atalgojuma, tad, piemēram, Dānijā tās sasniedz vidēji 12 %, pateicoties darba devēju un darbinieku kopīgām iemaksām. Tas nozīmē, ka cilvēku labklājība pensijā lielā mērā balstās uz individuāli uzkrāto kapitālu un salikto procentu efektu vairāku desmitgažu garumā.

Starptautiski visaugstāk novērtēto sistēmu pieredze rāda, ka izšķiroša nozīme ir ne tikai iemaksu apmēram, bet arī sistēmas stabilitātei, augstai finanšu pratībai, ilgtermiņa uzkrāšanas kultūrai un sabiedrības uzticībai pensiju fondiem. Piemēram, Nīderlandē dalība otrajā līmenī formāli ir brīvprātīga, taču praksē tā ir gandrīz visaptveroša – aptuveni 90 % strādājošo ir iesaistīti, jo uzkrāšana notiek automātiski caur darba devējiem un nozares koplīgumiem. Līdzīgi Dānijā darba devēja līdzdalība un augstas iemaksas ir sistēmiska norma, nevis individuāla izvēle.

Tāpēc diskusijās par pensiju 2. līmeņa nākotni Latvijā galvenajam jautājumam nevajadzētu būt par uzkrājumu priekšlaicīgu izņemšanu, bet gan par to, kā stiprināt uzkrāšanas paradumus un turpmāku sabiedrības uzticēšanos sistēmai. Ja mērķis ir pēc iespējas lielāka pensija un finansiālā drošība vecumdienās, tad pieredze no citām valstīm rāda – stabils, plaši aptverts un pietiekami finansēts otrais līmenis ir nevis izvēles jautājums, bet nepieciešamība.