Baltijas paradokss: ko ekonomikas rādītāji mums nestāsta

Diemžēl vidējās algas pieaugums valstī automātiski nenozīmē labklājības pieaugumu visām sabiedrības grupām. Valsts vidējos darba samaksas rādītājus būtiski ietekmē ienākumu nevienlīdzība un reģionālās atšķirības, kas Latvijā ir īpaši izteiktas.

Ja pērn Rīgā un Pierīgā vidējā alga pēc nodokļu nomaksas sasniedza 1990 eiro, tad Latgalē tā bija tikai 1302 eiro. Šī plaisa tieši atspoguļojas arī ēnu ekonomikas datos – Latgalē “pelēkās zonas” apjoms uzrāda antirekordu – 25,7 % no IKP. Zemais oficiālās darba samaksas līmenis reģionos un zemāk atalgotajās nozarēs turpina veicināt ēnu ekonomiku. Piemēram, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozare 2025. gadā bija viszemāk atalgotā nozare Latvijā, kur vidējā bruto darba alga bija 1190 eiro mēnesī. Lai gan dzīve ārpus galvaspilsētas nereti tiek uzskatīta par lētāku, pārtikas, degvielas un citu ikdienā nepieciešamo preču cenas visā valstī ir līdzīgas. Tādēļ mājsaimniecības ar zemākiem ienākumiem reģionos saskaras ar tādu pat cenu izmaksu slogu kā Rīgas iedzīvotāji.

Darba samaksas pieaugumu Baltijas valstīs lielā mērā veicina nozares ar augstu produktivitāti, piemēram, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT), augsto tehnoloģiju ražošana un enerģētika. Savukārt uzņēmumi mazāk produktīvās nozarēs nevar atļauties tikpat strauji palielināt oficiālās algas. Tomēr izteiktais darbaspēka trūkums liek arī šiem uzņēmumiem maksāt lielākas algas, un daudzos gadījumos daļa no atalgojuma tiek izmaksāta neoficiāli skaidrā naudā.

Interesanti, ka šis tirgus spiediens ietekmē arī ēnu ekonomikā strādājošos uzņēmumus. Lai konkurētu ar uzņēmumiem, kas pilnībā ievēro nodokļu nomaksas prasības, arī pelēkajā ekonomikā strādājošajiem uzņēmumiem nākas palielināt darbinieku atalgojumu. Tas daļēji izskaidro, kāpēc pētījumā aplokšņu algas joprojām ir lielākā ēnu ekonomikas komponente, veidojot 47,1 % no visas pelēkās zonas Latvijā, 43,7 % Igaunijā un 36,6 % Lietuvā. Proporcionāli aplokšņu algu īpatsvars nedaudz sarūk, taču reālajā naudas izteiksmes apjomā aplokšņu algas seko oficiālo algu inflācijai.

Kaimiņvalstu piemērs labi ilustrē – lielākas algas automātiski nenozīmē mazāku ēnu ekonomikas īpatsvaru.