EURIBOR pieaug – ko gaidīt aizņēmējiem?

Latvijā bankā Citadele 2025. gadā kopējais izsniegto hipotekāro kredītu apjoms sasniedza 86,06 miljonus eiro un vidējā kredīta summa bija aptuveni 87 700 eiro ar termiņu uz 23 gadiem. Praksē tas nozīmē, ka šādam kredītam ar 25 gadu termiņu ikmēneša maksājums pie 2 % EURIBOR būtu aptuveni 458 eiro, pie 2,5 % – aptuveni 483 eiro, pie 3 % – aptuveni 508 eiro, bet pie 4 % – jau aptuveni 560 eiro.

Salīdzinājumam – citās Baltijas valstīs hipotekāro kredītu vidējās summas ir lielākas. Lietuvā vidējā hipotekārā kredīta summa ir aptuveni 144 000 eiro. Šādam kredītam, kas ņemts uz 25 gadiem, ikmēneša maksājums pie 2 % EURIBOR būtu aptuveni 732 eiro, bet pie 3 % jau ap 812 eiro. Savukārt Igaunijā vidējā kredīta summa sasniedz gandrīz 175 000 eiro ar garāku termiņu – ap 27 gadiem, un attiecīgi arī maksājumi ir lielāki – pie 2 % EURIBOR aptuveni 845 eiro, bet pie 4 % jau virs 1000 eiro mēnesī. Tas parāda, ka procentu likmju pieaugums būtiski ietekmē mājsaimniecību budžetus visās Baltijas valstīs, un šī ietekme ir izteiktāka valstīs ar lielākām kredītu summām.

Tomēr galvenais jautājums ir, vai šīs gaidas par vairākkārtēju procentu likmju paaugstināšanu patiešām piepildīsies. No bankas skatpunkta tirgi pašlaik pārvērtē strauju procentu likmju paaugstināšanas iespējamību. Visticamāk, šogad būs tikai viens bāzes procentu likmes pieaugums, un ECB iespējas būtiski pastiprināt monetāro politiku joprojām ir ierobežotas.

Galvenais iemesls ir izmaiņas ekonomiskajā vidē. Atšķirībā no 2022. gada, kad inflāciju veicināja gan energoresursu cenas, gan straujais pakalpojumu cenu kāpums, pašlaik situācija ir ievērojami trauslāka. Eirozona tikai pakāpeniski atgūstas pēc stagnācijas, un tādas lielas ekonomikas kā Vācija joprojām balansē starp stagnāciju un recesiju.

Šādos apstākļos strauja procentu likmju paaugstināšana varētu ne tikai palēnināt ekonomikas atkopšanos, bet arī izraisīt jaunu lejupslīdes posmu. Darba tirgus jau rāda vājināšanās pazīmes, un algu pieaugums eirozonā ir palēninājies līdz aptuveni 2 %. Tas nozīmē, ka papildu monetārās politikas stingrība vēl vairāk ierobežotu iekšējo pieprasījumu.

Ne mazāk svarīgi – pašreizējo inflāciju arvien vairāk nosaka ārējie faktori – ģeopolitiskā spriedze, energoresursu un izejvielu cenu svārstības, kā arī piegādes ķēžu traucējumi. Šāda inflācija ir mazāk jutīga pret procentu likmēm, tāpēc to paaugstināšana tieši neietekmē galvenos cenu kāpuma cēloņus.

ECB lēmumi balstās uz datiem, kas pieejami ar zināmu nobīdi. Energoresursu cenu izmaiņas inflācijā parasti atspoguļojas tikai pēc vairākiem mēnešiem, tāpēc daļa no pašlaik novērojamā cenu spiediena vēl nav pilnībā redzama oficiālajos rādītājos. Tas ierobežo iespējas pieņemt straujus lēmumus, balstoties uz vēl nepilnīgiem datiem.

Tāpēc ticamāk, ka ECB šobrīd izmanto stingrāku komunikāciju kā preventīvu instrumentu, lai stabilizētu inflācijas gaidas un mazinātu spekulatīvo spiedienu uz cenām, nevis lai signalizētu par neizbēgamu strauju procentu likmju paaugstināšanu. Tas daļēji skaidrojams arī ar vēlmi izvairīties no iepriekšējām kļūdām – Covid-19 laikā ECB tika kritizēta par pārāk lēnu reakciju uz inflāciju.

Galvenais secinājums aizņēmējiem ir skaidrs – finanšu tirgu gaidas ne vienmēr piepildās. Lai gan procentu likmju kāpuma scenārijs šķiet ticams, pašreizējā ekonomiskā situācija liecina, ka tas varētu būt ievērojami mērenāks, nekā prognozēts. Tas nozīmē, ka arī mājokļu kredītu maksājumu pieaugums, lai gan ticams, nebūs tik straujš, kā šobrīd sagaida tirgi.