Ieguldījumu pasaulē, šķiet, viena no lielajām investoru – gan profesionāļu, gan mazo individuālo - motivācijām ir pamēģināt dabūt vairāk par to, ko tiem varētu piedāvāt kopējais tirgus. Ar šī Svētā Grāla medībām gan bieži mēdz sanākt tā kā sanākt. Tas gan nebūt nenozīmē, ka šādi mēģinājumi pārspēt tirgu tāpat netiktu ļoti aktīvi praktizēti. Arī Volstrīta pakāpeniski arvien slīpējusi praksi, kā iebarot ideju par tirgus pārspēšanu, kam tad bieži komplektā nāk līdzi aktīvāka investoru tirdzniecība, kas šiem starpniekiem savukārt nozīmē lielākas komisijas.

Beigu beigās mākslīgais intelekts vērtspapīru tirgū sev par labu var saskaitļot arī organisko būtņu emocijas.

Notikušais ir kārtējais spilgtais piemērs, kad augstas veiktspējas stratēģija neizbēgami kļūst par zemas veiktspējas stratēģiju.

Viens no pašiem svarīgākajiem investora darbiem ir sava ieguldījumu portfeļa būvēšana. Maģiskais atslēgas vārds šajā ziņā ir diversifikācija.

Pasaulē ietekmīgākajām centrālajām bankām šoreiz, šķiet, izdevies visai pārliecinoši vērtspapīru tirgus dalībnieku prātus sagrozīt tā, ka tiek gaidīts krietni ilgāks augstu procentu likmju periods. Ar šādām realitātes pārdomām finanšu tirgi iesoļo gada pēdējā ceturksnī. Lielu daļu šī gada investori kādas domas par ilgāk augstiem procentiem izvēlējas laist gar ausi. Tagad gan to īsti darīt vairs nevar. Tas var arī nozīmēt, ka visa šā gada izskaņa gan akcijām, gan arī obligācijām var izvērsties visai vāja.

Var jau teikt, ka kādas kalendārās sakritības ir muļķības, un to arī patiesībā ir grūti noliegt. Tomēr pēc šī septembra atkal tapis skaidrs, ka tieši šis gada mēnesis kārtējo reizi sakritis ar jūtamāku akciju cenu sašķobīšanos. Mēneša laikā ASV Standard & Poor's 500 indeksa vērtība atkāpās aptuveni par 5% (raksta tapšanas laikā piektdienas tirdzniecības sesijas rezultāts vēl nebija zināms). Septembrī samazinājās arī Eiropas akciju cena. To kritums gan nebija tiks straujš, ko var daļēji saistīt ar faktu, ka investoru skepse pret vecā kontinenta akcijām bija aktuāla jau laciņu pirms tam. Māņticīgam būt nevajag, bet var aizdomāties, ka septembrim patiešām ir uzlikts kāds lāsts.

Šogad viens no izcilākajiem ieguldījumiem ir izrādījies nekas cits kā ASV tehnoloģiju jomas lieluzņēmuma Apple akcija. Tās cena kopš šā gada sākuma ir iespējusi pieaugt jau par 37%. Tiesa gan, var manīt, ka Apple akcijas cenai ir bijis grūti demonstrēt tālāku vērtības pieaugumu kopš jūlija beigām. Tas sakritis ar augošo pesimismu par Ķīnas ekonomikas veselības stāvokli.

Jau aptuveni pusotru gadu dzīvojam procentu likmju palielināšanas periodā. Vērtspapīru tirgus dalībniekiem ļoti patīk dzīvoties pa nākotni. Tas nozīmē, ka bieži vien tiek gaidīta situācija, kad augstās procentu likmes kādā brīdī novedīs pie lēnīgākas ekonomikas vai pat recesijas.

Karš Eiropā, diemžēl, kļuvis par jauno realitāti. Turklāt pārskatāmā nākotnē nav sagaidāms, ka varētu uzlaboties Eiropas attiecības ar Krieviju un atsevišķiem tās sabiedrotajiem. Arī plašāka ģeopolitiskā bilde runā par labu tam, ka tiek pamatīgi piedomāts pie armiju un dažāda bruņojuma audzēšanas. Rietumu pretstāve ar Ķīnu kļūst arvien izteiktāka. Ķīna arī šķietami sper soļus, lai tālāk no Rietumu orbītas aizvilktu citas lielākas un mazākas attīstības valstis.

Jau laiciņu Rietumu pasaulē var runāt par tā saucamajiem kultūras kariem. Investori vienmēr paši var izdarīt secinājumus par to, kurai un vai vispār no šīm karojošajām pusēm dot priekšroku. Kā rāda prakse, to gan investoru vietā mēdz izdomāt arī paši uzņēmumi. Risks ir, ka uzņēmumi, nostājoties vienā frontes pusē, atgrūž ievērojamu savu klientu bāzi, kas tad negatīvi var ietekmēt to ienākumus un peļņu. Tad arī mazajam investoram aug risks, ka viņa uzkrājumus vairāk vai mazāk atklāti inficē visai interesanta politika, piemēram, tāda, kas saistīta ar to pašu kultūras karu tematiku.

Tiek lauzīta galva par to, cik mūsdienās diversificētu pieeju vispār vairs var atrast kopējā tirgus indeksu fondā.

Vienmēr būs jautājumi, ko darīt ar uzkrājumiem un kā tieši šādu naudu vispareizāk izmantot. Tas arī nozīmē, ka padomi un idejas par to, ko kādam darīt ar viņa naudu, parasti nav kāds īpašs deficīts. Drīzāk būtu dīvaini, ja citiem varenas idejas par šādu otra naudu nebūtu.

Kā tik nemēģina nomērīt ekonomiku – seko līdzi ne tikai lūpu krāsas patēriņam, bet pat pārdoto vīriešu apakšbikšu skaitam.